VIII.
Bazneicas vojōšona.
1 Tamā pat dīnā Jeruzalemā izacēle lela Bazneicas vojōšona. Visi, izjamūt apostolus, izkleida pa Judeas un Samarijas apgobolim. 2 Dīvbaileigī cylvāki Stepōnu paglobōja un pēc jō gauži nūraudōja. 3 Bet Sauls Bazneicu ļūti vojōja. Īsalauzdams mōjōs, jys jēme cīši veirīšus un sīvītes un slūdzeja tūs cītumā.
Filips Samarijā.
4 Izklaidōtī, staigōdami apkōrt, sludynōja (Dīva) vōrdu. 5 Tai Filips aizgōja uz Samarijas mīstu un tim sludynōja Kristu. 6 Ļaudis tam, kū Filips sludynōja, labprōt pīkryta un vīnprōteigi jō klausejōs, jo redzēja zeimes, kuras jys dareja. 7 Nu daudzejim ļaunī gori, kuri jūs beja apsāduši, izgōja ōrā stipri klīgdami. Daudzejī, kas beja krampa sarauti un klibi, tyka izvasalōti. 8 Tōpēc tymā mīstā beja lels prīks.
9 Tamā mīstā jau seņ dzeivōja vīns cylvāks, vōrdā Simons. Jys nūsadorbōja ar būršonu un, izalykdams par kaut kū augstōku, mōneja Samarijas īdzeivōtōjus. 10 Visi nu moza leidz lelam jū īcīnēja saceidami: Šytys ir tys Dīva spāks, kurs teik saukts Lelais. 11 Jī tū īcīnēja ari tōpēc, ka tys jau nu senejim laikim beja jūs ar būršonu apstulbōjis. 12 Bet tai kai Filips sludynōja Evangeliju par Dīva vaļsteibu un Jezus Kristus vōrdu, tad veirīši un sīvītes pījēme kristeibu. 13 Simons, ari tys palyka ticeigs un pījēme kristeibu. Jys, radzādams breinumus un zeimes, kuri nūtyka, pastōveigi turējōs pi Filipa un navarēja nūsabreinōt.
Pīters un Jōņs Samarijā.
14 Jeruzalemas apostoli, izdzērduši, ka Samarija pījēme Dīva vōrdu, nūsyuteja uz turīni Pīteri un Jōni. 15 Atgōjuši, jī lyudzēs, lai tī sajimtu Svātū Goru, 16 jo Jys nabeja ni uz vīna nu tim atgōjis. Jī beja tikai Kunga Jezus vōrdā nūkristeiti. 17 Tagad jī uzlyka uz tim rūkas, un tī sajēme Svātū Goru.
18 Simons, radzādams, ka caur apostolu rūku uzlikšonu tī sajam Svātū Goru, pīsūleja jim naudu, 19 saceidams: Īdūdit maņ varu, ka ikvīns, kam es uzlikšu rūkas, sajimtu Svātū Goru.
20 Bet Pīters jam atbiļdēja: Tova nauda lai pazyud reizē ar tevi, jo tu dūmoj, ka Dīva dōvonas ir pērkamas par naudu. 21 Tev navā nikaidas daļas un nikaidas tīseibas uz tū vōrdu, jo tova sirds Dīva prīškā navā taisna. 22 Atsagrīz nūst nu sova ļaunuma un lyudz Kunga, varbyut, vēļ tovas sirds nūdūms atrass atiaisšonu. 23 Es radzu, ka tu esi pylns ryugtas žuļts un sasīts ar nataisneibu. 24 Bet Simons, atbyldādams, saceja: Lyudzit par mani Kunga, lai maņ nikas nu tō, kū sacejot, nanūtyktu.
25 Pēc līceibas nūdūšonas un Kunga vōrda sludynōšonas, jī, sludynōdami daudzōs Samarijas vītōs Evangeliju, atsagrīze atpakaļ uz Jeruzalemu.
Etiopīša atsagrīzšona.
26 Kunga eņgeļs pavēlēja Filipam saceidams: Celīs un ap dīnvydu ej uz tō vīntuleigō ceļa, kas īt nu Jeruzalemas uz Gazu. 27 Jys pīsacēlis aizgōja. Un, raug, vīns etiopīts, Etiopijas kēnenīnes Kandake kambara kungs un dīžveirs, kas pōrzynōja vysus jōs krōjumus, beja atgōjis uz Jeruzalemu Dīva lyugtu. 28 Tagad jys, sādādams sovā vōgī un laseidams pravīti Izaju, grīzēs atpakaļ. 29 Te Gors Filipam saceja: Ej un turīs šytō vōga tyvumā. 30 Pīgōjis klōtu, Filips izdzērda, ka jys losa pravīti Izaju, un jautōja: Vai tu saprūti, kū losi? 31 Bet tys atbiļdēja: Kai gon lai es saprūtu, ka maņ nikas navā aizrōdejis. Tad jys aicynōja Filipu kōpt vōgī un suplok ar jū ījimt vītu. 32 Tei Rokstu vīta, kuru jys laseja, beja sekūšō:
Kai vuška uz nūkaušonu teik vasts,
un kai jārs pret cērpēju naizlaiž bolsa,
tai tys sovas mutes naatver.
33 Pazamynōšonā Jō nūtīsōjums ir atcalts,
bet kas gon Jō dzymumu lai pīmiņ?
Jō dzeive tadei nu šōs zemes tiks nūslauceita.
34 Tad kambara kungs Filipam saceja: Es tevis lyudzu: Par kū pravīts šytū soka? — Par sevi pošu, vai par kū cytu?
35 Tad Filips atdareja sovu muti un, īsōkdams nu šytūs Rokstu, sludynōja jam Evangeliju par Jezu. 36 Turpynōdami ceļu, jī pībrauce pi yudiņa. Tad kambara kungs īsasauce: Raug, yudiņs! — Kas līdz maņ pījimt kristeibu?
37 (Filips jam atbiļdēja: Jo tu nu vysas sirds tici, nikas nalīdz. Tys atbyldādams saceja: Es tycu, ka Jezus Kristus ir Dīva Dāls). 38 Tad lyka vōgi apturēt; obeji, — Filips un kambara kungs, — īkōpe yudinī, un jys tū nūkristeja. 39 Tim nu yudiņa izkōpūt, Kunga Gors pagiva Filipu. Kambara kungs, jō nikur vairs naradzādams, pylns prīcas devēs tōļōk pa sovu ceļu. 40 Bet Filips atsaroda Azotā. Jys, staigōdams apkōrt, vysūs mīstūs sludynōja Evangeliju, koleidz aizgōja uz Cezareju.
© Aloizius Broks: Svātī roksti. Jezus Kristus Evangelijs und Apostolu Darbi 1933, Apostols vystules i apokalypsis 1937.
