VI.
Diakonata īstateišona.
1 Bet tamōs, dīnōs mōcekļu skaitam pīaugūt, elenisti sōce kūrnēt pret ebrejim, ka jūs atraitnes nateikūt īvārōtas pi ikdīniškūs dōvonu izdaleišonas. 2 Tōpēc tī divpadsmit sasauce mōcekļu sapuļci un paskaidrōja: Tys nabyutu pareizi, jo mes, atstōjuši Dīva vōrda sludynōšonu, kolpōtu pi golda. 3 Tōpēc, brōli, izlosit nu sova vyds septeņus veirus, kurim ir loba slava, kuri ir piļni (Svātō) Gora un gudreibas, un mes jim šytū omotu uzticēsim. 4 Mums tadei jōnūsadūd lyugšonai un Dīva vōrda sludynōšonai. 5 Šytys prīkšlykums patyka vysai sapuļcei. Jī izlaseja Stepōnu, pylnu ticeibas un Svātō Gora veiru, tad Filipu, Prochoru, Nikanoru, Timonu, Parmenasu un vīnu Antiochijas prozelitu Meikulu, 6 un atvede jūs apostolu prīškā. Tī lyugšonā uzlyka uz jim rūkas. 7 Tam laikam Dīva vōrds izaplateja arvīnu vairōk, un mōcekļu skaits Jeruzalemā stipri pasalelynōja. Ari lels skaits goreidznīku pījēme ticeibu.
Pyrmais mūceklis.
8 Stepōns beja pylns žēlesteibas un spāka un dareja tautā lelus breinumus un zeimes. 9 Bet daži nu tai saucamōs libertinu, cyreneju un aleksandrīšu synagogas un tūs, kas beja nu Cilicijas un Azijas, uzastōja runā Stepōnam pretim. 10 Tūmār jī pret gudreibu un Goru, kurā tys runōja, nūsaturēt navarēja. 11 Tad jī pīrunōja cylvākus, ka saceitu: Mes dzērdējom zaimōšonas vōrdus pret Dīvu un Moizešu. 12 Tai jī uzbūdynōja pret jū ļaudis, tautas vacōkūs un Rokstim mōceitūs. Un tī jam uzbruka, apcītynōja jū un aizvede augstōs padūmes prīškā. 13 Jī uzstōdeja nataisneigus līcinīkus, kas līcynōja: Šytys cylvāks napōrstoj runōt pret svātajom vītom un pret lykumu. 14 Mes dzērdējom jū runojam: Jezus nu Nazaretes izjauks šytū vītu un pōrmejs tūs īrodumus, kurus mums deve Moizešs.
15 Visi augstōs padūmes daleibnīki pagrīze uz jū sovas acis un redzēja jō vaigu, kurs beja kai eņgeļa vaigs.
© Aloizius Broks: Svātī roksti. Jezus Kristus Evangelijs und Apostolu Darbi 1933, Apostols vystules i apokalypsis 1937.
