XXI.
K. Jezus svineiga īīšona Jeruzalemā.
1 Kad jī tyvojōs Jeruzalemai un īgōja Betfagē pi Eleja kolna, tad Jezus nūsyuteja divejus mōcekļus, 2 jim saceidams: Ejte uz tū sadžu, kas ir jyusu prīškā. Tur tyuleņ atrassit pīsītu ezelīni un pi jōs ezelānu. Atraisit tū vaļā un atvedit Maņ. 3 Un, jo jums kas kaut kū ībylstu, pasokit: Jī ir Kungam vajadzeigi, un tyuleņ jūs palaiss. 4 Tai tys nūtyka, lai izapiļdeitu pravīša vōrdi, kurs soka:
5 Pasokit Siona meitai:
Raug, pi tevis nōk tovs Kēneņš,
Jys ir lēnprōteigs un jōj uz ezeļa, —
Uz ezelāna, uz jyuga nesējas bārna.
6 Mōcekli nūgōja un izdareja tai, kai Jezus jim beja pavēlējis. 7 Jī atvede ezelīni un ezelānu, salyka uz jim sovas drēbes un Jū pasādynōja vērsum. 8 Daudzejī nu ļaudim klōja uz ceļa sovas drēbes, citi otkon cērta nu kūkim zorus un klōja uz ceļa.
9 Īprikš un īpakaļ ejūšī ļaužu bori klīdziņ‐klīdze:
Ozanna Davida Dālam!
Slaveits Kunga vōrdā Nōcējs,
Ozanna augstumūs!
10 Īejūt Jeruzalemā, vysa piļsāta uzatrauce un vaicōja: Kas Tys ir? 11 Ļaužu pulki atbiļdēja: Šytys ir Jezus, pravīts nu Galilejas Nazareta.
Svētneicas teireišona.
12 Īgōjis Dīva svētneicā, Jezus izdzyna nu turīnes vysus pērcējus un pōrdevējus, apgōze naudas maineitōju goldus un bolūžu pōrdevēju krāslus 13 un saceja: Stōv raksteits: Muns noms tops saukts lyugšonas noms, bet jyus jū pōrvēršat slapkovu bedrē. 14 Tad pīgōja pi Jō svētneicā oklī un klibī, un Jys tūs padareja vasalus.
15 Bet vērsgoreidznīki un Rokstim mōceitī, radzādami breinumus, kaidus Jys dareja, un dzērdādami klīdzūt bārnus svētneicā: Ozanna Davida Dālam, aizadusmōja 16 un Jam saceja: Vai Tu dzērdi, kū jī soka? Jezus tim atbiļdēja: Jā. Vai gon nikod naasat lasejuši: Nu bārnu un zeidaiņu mutes Tu sagatavōsi gūdu?
17 Un, pametis tūs stōvūt, nu piļsātas izgōja orā uz Betaniju un tur palyka par nakti.
18 Reitā agri ejūt atpakaļ uz piļsātu, Jam īsagribēja ēst. Īraudzejis ceļa molā vīnu figu kūku, gōja pi jō, bet, pīgōjis klōt, jamā cyta nikō naatroda, kai vīn lopas. Tad jam teice: Ka tevī auglis naaugtu myužam. 19 Un figu kūks tyuleņ nūkolta.
20 Tū radzādami, mōcekli breinōjōs un saceja: Kai ōtri figu kūks nūkolta! 21 Jezus tim atbiļdēja: Patīši, Es jums soku: Jo jyus ticēsit un nasašaubeisit, to jyus padareisit na tik vīn tū, kas nūtyka ar figu kūku, bet ari, jo jyus šytam kolnam pasaceitu: Ej nūst nu šenes un nūgrimst jyurā! — tys nūtiks. 22 Vysu, kō vīn lyugšonā tycūt lyugsit, sajemsit.
K. Jezus pylnvara.
23 Kad Jys, īgōjis svētneicā, mōceja, pi Jō pīgōja vērsgoreidznīki un tautas vacōkī un saceja: Ar kaidu pylnvaru Tu šytū dori? Un kas Tev tū pylnvaru īdeve?
24 Jezus tim atbiļdēja saceidams: Ari Es nu jums vīnas lītas jautōšu. Jo jyus Maņ jū pasaceisit, tad ari Es jums pasaceišu, ar kaidu pylnvaru šytū doru. 25 Nu kō tad cēlēs Jōņa kristeiba? Nu dabasim, vai nu ļaudim? Un jī sprīde sevī saceidami: Jo teiksim, ka nu dabasim, Jys mums pasaceis: Kōpēc tad jyus jam naticējot? 26 Jo mes saceisim, ka nu ļaudim — mums jōsabeist ļaužu; visi tadei Jōni tur par pravīti. 27 Tōpēc jī Jezum atbiļdēja: Mes nazynom. Jezus sovukōrt jim atbiļdēja: Ari Es jums nateikšu, ar kaidu pylnvaru šytū doru.
Divi brōli.
28 Bet kai jums līkās? Vīnam cylvākam beja divi dāli. Jys, pīgōjis pi pyrmō, saceja: Ej, dāls, šudiņ veina dōrzā strōdōtu. 29 Tys atbyldādams saceja: Īšu, Kungs, bet nagōja. 30 Tad pīgōjis pasaceja tū pat ūtrajam. Bet tys atbiļdēja, saceidams: Nagrybu. Bet vālōk pōrdūmōjis aizgōja. 31 Kurais tad nu šim divejim izpiļdeja tāva grybu? Jī atbiļdēja: Ūtrais. Tad Jezus jim saceja: Patīši, Es jums soku: Muitinīki un izvyrtules īprīkš par jums īīs Dīva vaļsteibā. 32 Vai Jōņs nagōja pi jums taisneibas ceļā, bet jyus jam naticējot; turpretim, muitinīki un palaidnes jam īticēja. Bet jyus, tū radzūt, pat nanūžālōjot par grākim, lai jam ītycātu.
Ļaunī veinkūpi.
33 Cytom pīleidzeibom pasaklausit: Kaids saimes tāvs īreikōja veina dōrzu, aptaiseja jū ar sātmali, izroka jamā veina mīgtuvi, izbyuvēja tūrni un, nūdevis jū veinkūpim, izceļōja cytur. 34 Kad atgōja augļu laiks, jys syuteja pi veinkūpim sovus kolpus, lai sajimtu nu jim sovu īnōkumu. 35 Bet veinkūpi, sakāruši kolpus, vīnu sasyta, ūtru nūsyta, cytu otkon nūmātōja ar akminim. 36 Tad jys nūsyuteja vēļ reizi sovus kolpus, vairōk kai pyrmū reizi. Bet jī ari tim padareja tai pat. 37 Galeigi, Jys nūsyuteja uz tim sovu dālu saceidams: jī tokš munu dālu īcīnēs. 38 Bet veinkūpi, īraudzejuši dālu, saceja vīns ūtram: Šytys ir mantinīks: īsim, nūnōvesim jū un sajemsim jō montōjumu! 39 Tad pajāmuši izmete Jū nu veina dōrza ōrā un nūnōvēja.
40 Kū gon atgōjis veina dōrza saiminīks padareis ar šitim veinkūpim? 41 Tī jam atbiļdēja: šim ļaundarim Jys liks nalaimeigi pazust, bet veina dōrzu nūdūs citim veinkūpim, kas Jam nūmoksōs īnōkumus sovā laikā.
42 Tad Jezus tim saceja: Vai jyus nikod nalasejot Rokstūs:
Tys akmiņs, kuru byuvātōji atmete
ir palicis par styura pamatakmini.
Kungs tū ir padarejis, —
myusu acīs breinumu.
43 Tōpēc Es jums soku: Dīva vaļsteiba tiks nu jums atjimta un pīškērta tautai, kura dūs jōs augļus. 44 Un kas uz tō akmiņa kriss, tys sadrups, bet uz kō jys uzkriss, tū satraikšeis.
45 Vērsgoreidznīki un farizeji, dzērdādami Jō pīleidzeibas, saprota, ka Jys par jim runoj. 46 Jī meklēja izdeveibas Jū sagyut, bet beidōs ļaužu, jo tī Jū turēja par pravīti.
© Aloizius Broks: Svātī roksti. Jezus Kristus Evangelijs und Apostolu Darbi 1933, Apostols vystules i apokalypsis 1937.
