XXV.
Pīleidzeiba par desmit jaunovom.
1 Vai otkon, dabasu vaļsteiba ir pīleidzynojama desmit jaunovom, kuras, pajāmušas lukturus, izgōja satikt leigovaini (un leigovu). 2 Pīcas nu jom beja naprōteigas un pīcas gudras. 3 Tōs naprōteigōs, jimdamas lukturus, napajēme ar sevi leidza eleja. 4 Bet gudrōs pajēme reizē ar lukturim ari eleju sovūs traukūs. 5 Tai kai leigovaiņs aizakavēja, vysas sōce snaust un aizmyga. 6 Ap pušnaktim atskanēja saucīņs! Raug, leigovaiņs! Izejit jō satyktu! 7 Tad vysas tōs jaunovas pīsacēle un kōrtōja savus lukturus. 8 Naprōteigōs lyudze nu gudrajom: Īdūdit mums sova eleja, jo myusu lukturi dzīst. 9 Bet gudrōs atbiļdēja: Ka napītryuktu kai jums, tai ari mums, lobōk ejte uz pōrdevējim un nūpērcit sev. 10 Koleidz staigōja pērktu, atgōja leigovaiņs; un tōs, kuras beja gataveibā, īgōja ar jū kōzu nomā, un durovas tyka aizslāgtas. 11 Vēļōk tad atnōce palykušōs jaunovas un saceja: Kungs, Kungs, atdori mums! 12 Bet Jys atbiļdēja: Patīši, Es jums soku: Es jyusu napazeistu. 13 Esit tad nūmūdā, jo nazynat ni tōs dīnas, ni tōs stuņdes.
Pīleidzeiba par talentim.
14 Nūtiks tai, kai pi cylvāka, kurs izceļōdams sasauce sovus kolpus un uzticēja jim sovu montu. 15 Vīnam pamete pīcus talentus, ūtram divi, trešam vīnu; sevkuram pēc jō spējom un tyuleņ aizbrauce prūjom. 16 Īdams tys, kas pīcus talentus sajēme, strōdōja ar jim un nūpeļneja vēļ pīcus. 17 Taipat ari tys, kas divejus talentus beja sajēmis, nūpeļneja vēļ divejus. 18 Bet tys, kas tū vīneigū beja sajēmis, izgōjis aproka sova kunga naudu zemē. 19 Pēc gara laika tūs kolpu kungs atbrauce atpakaļ un sōce ar jim rēkinōtīs. 20 Tad gōja klōtu tys, kas beja sajēmis pīcus talentus, atnese vēļ pīcus talentus un saceja: Kungs, tu maņ uzticēji pīcus talentus. Raug, es nūpeļneju klōt vēļ pīcus. 21 Jō kungs atbiļdēja: Labi, tu esi lobs un uzticeigs kolps! Tai kai tu beji uzticeigs pi mozuma; ej nyu sova kunga prīcā. 22 Tad pīnōcis tys ar divejim talentim saceja: Kungs, tu maņ uzticēji divejus talentus. Raug, es nūpeļneju klōt vēļ divejus. 23 Kungs jam atbiļdēja: Labi, tu esi lobs un uzticeigs kolps! Tai kai tu beji mozumā uzticeigs, es tev uzticēšu daudzumu; ej nyu sova kunga prīcā. 24 Tad pīgōja klōt ari tys, kam beja dūts vīns talents, un saceja: Kungs, es zynu, ka tu esi borgs cylvāks; tu pļaun tur, kur naesi sējis un losi tur, kur naesi bōrstejis. 25 Tōpēc maņ beja tevis bais, un es tovu talentu aproku zemē. Še, sajem tū, kas tev pīdar. 26 Bet kungs jam atbiļdēja: Tu esi ļauns un slynks kolps! Tu tadei zynōji, ka es pļaunu tur, kur naasmu sējis, un losu tur, kur naasmu bōrstejis? 27 Tev vajadzēja tad munu naudu īdūt naudas augļōtōjim, lai es atgōjis sajimtu tū, kas maņ pīdar, ar auglim. 28 Tōpēc atjemit nu jō tū talentu un atdūdīt tam, kam ir desmit talentu. 29 Jo gon tam, kam ir, byus vēļ pīlykts, un jam byus pōrpiļneiba; bet nu tō, kam nav, tiks atjimts ari tys, kas jam vēļ ir. 30 Un tū nalīteigū kolpu metit ōrejā tymsumā; tur byus vaidēšona un zūbu grīzšona.
Postora tīsas aproksts.
31 Kad Cylvāka Dāls nōks sovā gūdā un ar jū visi eņgeli, tad Jys nūsasēss sovas gūdeibas krāslā. 32 Pret jū byus sapuļceitas vysas tautas, un Jys atškērs vīnus nu ūtrim tai pat, kai gons atškir vuškas nu ōžim. 33 Un nūstōdeis vuškas pa sovai lobajai un ōžus pa sovai kreisajai rūkai.
34 Tad Kēneņš teiks tim, kas byus pa Jō lobajai rūkai: Ejte, muna Tāva svēteitī! Īmontojit sev kēnesti, kura jums ir sagatavōta nu pasauļa dybynōšonas. 35 Jo gon, kad Es beju izaļcis, jyus Mani pabarōjot, kad beju slōpstūšs, jyus Mani padzirdejot, kad beju ceļā, jyus Mani pījēmet mōjōs, 36 kad beju plyks, jyus Mani apgērbet, kad beju slyms, jyus Mani apraudzejot, kad beju cītumā, jyus Mani apmeklējot. 37 Tūlaik taisneigī atbiļdēs saceidami: Kungs, kod gon mes asam redzējuši Tevi izolkušu un byutu pabarōjuši, vai ari slōpstūšu un byutu padzirdejuši? 38 Kod mes asam redzējuši Tevi ceļā un pījāmuši mōjōs? Kod plyku un byutu apgārbuši? 39 Kod mes Tevi byutu redzējuši slymu, vai ari cītumā un atgōjuši pi Tevis? 40 Un atbyldādams Kēneņš jim saceis: Patīši, es Jums soku, kū asat padarejuši vīnam nu tim vysmozōkajim munim brōlim, tū jyus asat padarejuši maņ pošam.
41 Pēc tam Jys teiks tim, kas byus pa Jō kreisajai rūkai: Ejte jyus nūst nu Manis, nūlōdātī, uz myužeigū guni, kura ir sagatavōta valnam un jō eņgelim! 42 Jo gon, kad Es beju izaļcis, jyus naīdevet Maņ ēst, kad Es beju slōpstūšs, jyus naīdevet dzert, 43 kad Es beju ceļā, jyus napījēmet Manis mōjōs, kad Es beju plyks, jyus naapgērbet Manis, kad beju slyms, un cītumā, jyus Manis naapcīmōjot. 44 Tad vini vaicōs saceidami: Kungs, kod gon mes byutu Tevi redzējuši olkstūšu, vai slōpstūšu, vai ceļā, vai plyku, vai slymu, vai cītumā asūšu un byutu Tev napakolpōjuši? 45 Tūlaik Jys tim atbiļdēs saceidams: Patīši, Es jums soku, kō jyus ikreizes naasat darejuši vīnam nu šitim vysmozōkajim, tō jyus naasat darejuši Maņ pošam.
46 Un šitī nūgrims myužeigōs mūkōs, bet taisneigī īīs myužeigā dzeivē.
© Aloizius Broks: Svātī roksti. Jezus Kristus Evangelijs und Apostolu Darbi 1933, Apostols vystules i apokalypsis 1937.
