I.
Īvods.
1 Pyrmajā grōmotā, Teofil, es atstōsteju vysu tū, kū Jezus sōkumā dareja un mōceja 2 leidz tai dinai, kurā Jys sovus izlaseitūs apostolus caur Svātū Goru pamōceja un tyka pajimts dabasūs. 3 Pēc sovom cīsšonom četrudesmit dīnu jim pasarōdeidams un runōdams par tū, kas atsateic uz Dīva vaļsteibu, Jys tim daudzkōrteigi pīrōdeja, ka Jys ir dzeivs.
K. Jezus kōpšona dabasūs.
4 Kūpā ar jim āsdams, Jys pavēlēja, lai ji nu Jeruzalemas prūjom naītu, bet gon lai pagaideitu Tāva Apsūleišonas. Par Tū tadei, Jys saceja, nu Manis dzērdējot. 5 Jōņs kristeja tikai yudinī, bet jyus pēc nadaudz dīnom topsit kristeiti Svātā Gorā.
6 Tad klōtsagōjušī vaicōja nu Jō saceidami: Kungs, vai tamā laikā Tu atjaunōsi Izraeļa vaļsti? 7 Jys tim atbiļdēja: Zynōt laiku un stuņdi, kuru Dīvs sovā varā ir nūlicis, — navā jyusu dareišona. 8 Bet gon jyus sajimsit atejūšō uz jums Svātō Gora varu un byusit muni līcinīki Jeruzalemā, vysā Judeā un Samarijā, leidz pat zemes golam.
9 Pēc šitim vōrdim Jys, tim radzūt, pasacēle uz augšu, un nu tūs acim Jū aizsedze mōkūņs. 10 Kad, Jam aizejūt, jī uzmaneigi skatejōs uz dabasim, raug, divi veirīši boltōs drēbēs nūstōja pi jim un saceja: 11 Galilejas veiri, kō jyus stōvat vārdamīs uz dabasim? Šytys pats Jezus, kurs tagad nu jums tyka uz dabasim pajimts, atīs tai pat, kai jyus Jū redzējot uz dabasim aizejam.
Apostoli pādejūs vakariņu mōjā.
12 Tad jī nu tō kolna, kurs saucās Eleja kolns un nu Jeruzalemas ir sabata vīna ceļōjuma attōlumā, aizgōja atpakaļ uz Jeruzalemu. 13 Atgōjuši, jī uzkōpe augšajā kambarī un tur palyka. Tī beja Pīters un Jōņs, Jākubs un Andrivs, Filips un Tomass, Bārtuļs un Mateuss, Alfeja dāls Jākubs, Seimaņs Dydymass un Jākuba brōļs Judass. 14 Šitī visi reizē ar sīvītem, Jezus mōti Mariju un Jō brōlim vīnprōteigi nūsadeve lyugšonai.
Apostola Mateja izvēlēšona.
15 Tamōs dīnōs Pīters, pīsacēlis brōļu vydā, — tur beja sasapuļcejušas apmāram symts divdesmit personas, — saceja: 16 Veiri, brōli! Rokstu vōrdim, kurus Svātais Gors caur Davida muti par Judasu, Jezus apcītynōtōju vodūni, beja īprīkš pasludynōjis, vajadzēja izapiļdeit. 17 Tys pīdarēja pi mums un beja par myusu omota leidzdaleibnīku. 18 Jys gon īgyva zemes gobolu par nataisneigu moksu, bet pasakōris pōrtryuka un vysas īkšas iztecēja. 19 Par šytū izzynōja visi Jeruzalemas īdzeivōtōji; tōpēc tys zemes gobols tyka nūsaukts jūs volūdā Akeldama, tys ir: Ašņa Teirums. 20 Psaļmu grōmotā tadei stōv raksteits:
Jō dzeives vītai jōpalīk tukšai,
un nabyus, kas tur dzeivōtu.
Un tōļōk:
Jō omotu jōpajam cytam.
21 Vajaga tadei, ka vīns veirs nu tim, kas ar mums puļcejōs vysu laiku, kurā pi mums atejūt un aizejūt beja Kungs Jezus, 22 sōcūt nu Jōņa kristeibas leidz Jō debessskōpšonas dīnai, toptu reizē ar mums par Jō augšamceļšonōs līcinīku.
23 Jī stōdeja prīškā divejūs: Jezupu, Barsabas sauktū, pōrsauktū Justus, un Mateju. 24 Tad jī lyudzēs saceidami: Kungs, Tu vysu siržu zynōtōjs, parōdi, kuru nu šitim divejim izlaseji, 25 lai pajimtu tū kolpōšonu un apostola omotu, nu kurō Judass, lai nūkļyut uz sovu vītu, atkryta. 26 Tad jī deve tim lūzes, un lūze kryta Matejam, un tai jys tyka pīskaiteits klōt pi tim vīnpadsmit apostolim.
© Aloizius Broks: Svātī roksti. Jezus Kristus Evangelijs und Apostolu Darbi 1933, Apostols vystules i apokalypsis 1937.