XVIII.
1 Pēc tam Pōvuls atstōja Atenas un aizgōja uz Korintu. 2 Tur jys satyka kaidu jūdu, Akvilanu vōrdā, pēc dzimšonas nu Ponta, kurs beja naseņ nu Italijas atbraucis, un jō sīvu Pryscillu, jo Klaudijs beja pavēlējis visim jūdim nu Romas izbraukt, un jim pīsavīnōja. 3 Tai kai tū pošu omotu pīkūpe, jys pi jim apsamete uz dzeivi un strōdōja. Pēc omota jī beja nūmetņu taiseitōji.
4 Iksabatus synagogā jys runōja (mynādams ari Jezus vōrdu) un pīvylka jūdus un ellenus. 5 Un kad nu Makedonijas atgōja Silass ar Timoteju, Pōvuls piļneigi nūsadeve sludynōšonai, pīrōdeidams jūdim, ka Jezus ir Kristus. 6 Bet, kad jī pretōjōs un zaimōja, jys, izkrateidams sovas drēbes, jim saceja: Jyusu asnis lai palīk uz jyusu pošu golvas. Es naasmu vaineigs. Nu šō breiža es īšu pi pogōnim.
7 Atstōjis turīni, jys īgōja kaida dīvbejeiga cylvāka, vōrdā Titusa Justa, mōjā, kura beja suplok ar synagogu. 8 Synagogas pōrzinis Krispus īticēja Kungam reizē ar vysu sovu saimi. Ari daudzejī citi klauseitōji Koryntā palyka ticeigi un pījēme kristeibu. 9 Kungs vīnā nakts redzējumā Pōvulam saceja: Nasabeisti, runoj vīn un naklus, 10 jo Es asmu ar tevi. Nivīns tevis naaizkars, lai kaut kū ļaunu izdareitu. Šymā mīstā maņ ir lela tauta. 11 Jys tur, sludynōdams jim Dīva vōrdu, nūdzeivōja vīnu godu un seši mēneši.
12 Kad Gallions tyka par Achajas mīsta pōrvaļdnīku, jūdi vīnprōteigi sasacēle pret Pōvulu, nūvede jū tīsas krāsla prīškā un 13 saceja: Šytys pīrunoj ļaudis, lai tī pretlykumeigi gūdynōtu Dīvu. 14 Kad Pōvuls gribēja atvērt muti, Gallions uz jūdim atsasauce: Jūdi, jo te līta byutu par pōresteibu, vai kaidu lelu nūzīgumu, tad es pēc lītas jyusu izklauseitu, 15 bet, tai kai te ir tik streidi par mōceibu, nūsaukumim un jyusu lykumu, tad raugit poši; es taidōs lītōs par tīsnesi byut nagrybu. 16 Un lyka tūs nu sova tīsas krāsla atbeideit nūst. 17 Tad visi elleni sakēre synagogas prīkšnīku Sostenesu un tīsas krāsla prīškā jū sasyta. Bet Gallions uz tū vēreibas nagrīze.
Pōvuls dūdās atpakaļ uz Efezu.
18 Pōvuls, pēc dažom dīnom tur palikšonas, atsasveicynōja ar brōlim un reizē ar Pryscillu un Akvilu aizbrauce uz Syriju. Kenchrejā jys lyka sev nūcērpt motus, jo beja padarejis zvārastu. 19 Īsarūnūt Efezā, jys atstōja jūs tur, bet pats, īgōjis synagogā, runōja jūdim. 20 Kad ji lyudze, ka garōku laiku pi jim palyktu, jys tam napīkryta, bet atsasveicynōdams saceja: 21 Jo Dīvs gribēs, atīšu pi jums atpakaļ. Atstōjis Efezu, jys 22 aizbrauce uz Cezareju. Nu turīnes jys devēs tōļōk un, apsveicis draudzi, atsagrīze uz Antiochiju.
23 Nūbejis kaidu laiku, jys devēs ceļā un, apstaigōdams Galacijas apgobolu un Frigiju, styprynōja vysus mōcekļus.
Apollo Efezā.
24 Uz Efezu atgōja kaids jūds, vōrdā Apollo, pēc dzimšonas aleksandrīts, jys beja daiļruneigs un styprs Rokstūs. 25 Ar Kunga mōceibu jys beja īpazeistynōts un, dedzeigi runōdams, mōceja uzmaneigi tū, kas atsateice uz Jezu, lai gon pats zynōja tikai Jōņa kristeibu. 26 Jys sōce drūšsirdeigi uzastōt ari synagogā. Kad Pryscilla ar Akvilu jū beja dzērdējuši, pījēme jū pi sevis un paskaidrōja jam Dīva mōceibu vēļ piļneigōk. 27 Kad jys gribēja īt uz Achaju, brōli pīraksteja tim mōceklim, lai jū uzjimtu. Aizgōjis tur, jys daudzi paleidzēja tim, kas caur žēlesteibu beja īticējuši. 28 Jys tadei atklōti atspākōja jūdus un jim nu Rokstim pīrōdeja, ka Jezus ir Kristus.
© Aloizius Broks: Svātī roksti. Jezus Kristus Evangelijs und Apostolu Darbi 1933, Apostols vystules i apokalypsis 1937.
