II.
Svātō Gora atnōkšona.
1 Vosoras svātkim atejūt, visi beja kūpā tamā pat vītā. 2 Un umai nu debesim izacēle itkai atejūšōs aukas šaļkšona un pōrpiļdeja vysu mōju, kur jī sēdēja. 3 Tad jim pasarōdeja itkai guneigas mēles, kuras izadolūt uz ikvīna nu jim nūsalaide. 4 Un jī tyka pīpiļdeiti ar Svātū Goru un sōce runōt svešōs volūdōs, kai Gors jim runōt īdvēse.
5 Jeruzalemā dzeivōja jūdi un dīvbejeigi cylvāki nu vysom tautom, kuras ir zam debesim. 6 Tai šaļkšonai atskanūt, sasapuļceja kūpā daudzi ļaužu, un, dzērdādami jūs sovā mōtes volūdā runojam, beja pōrsteigti. 7 Jī ļūti breinōjōs saceidami: Vai tad visi tī runōtōji navā galilejīši? 8 Kai tad tys varēja nūtikt, ka mes dzēržam jūs myusu dzymtā volūdā runojam? 9 Mes, partīši, medīši, elamitīši, mes, Mezopotamijas, Judeas, Kapadocijas, Ponta, Azijas, 10 Prygijas, Pamfilijas, Egiptes un tō Libijas apgobola, kurs ir pi Cyrenas, īdzeivōtōji, mes, atceļōjušī nu Romas, 11 mes, jūdi un prozeliti, mes, kretīši un arabīši: mes visi dzēržam jūs Dīva breinumdorbus sludynojam myusu volūdōs. 12 Visi aizgrōbteibā breinōjōs, un cyts cytam saceja: Kū šytys nūzeimoj? 13 Citi turpretim izzūbōja saceidami: Šitī ir piļni soldona veina.
Sv. Pīters mōca ļaudis.
14 Tad Pīters reizē ar tim vīnpadsmit uzastōja un, pacēlis sovu bolsu, saceja: Jums, Judeas veirim, un jums, visim Jeruzalemas īdzeivōtōjim, lai top šytys zynoms. Klausitēs munu vōrdu! 15 Šitī navā pīdzāruši, kai jyus dūmojat, jo ir vēļ tik trešō stuņde dīnas. 16 Bet šytys ir tys, kas caur pravīti Joeli ir sludynōts:
17 Tys nūtiks pādejōs dīnōs, soka Dīvs:
Es izlīšu Munu Goru uz ikvīnas mīsas,
un pravītōs jyusu dāli un jyusu meitas,
un jyusu jaunēkli īraudzeis parōdeibas,
un jyusu večim byus parōdeibas sapnā.
18 Pat uz sovim kolpim un kolpyunem
Es izlīšu tamōs dīnōs Munu Goru,
un ari jī pravītōs.
19 Es dareišu zeimes debesīs augšā
un breinumus lejā vērs zemes:
asni, guni un dzydrajūs dyumus;
20 saule pōrsavērss tymsumā
un mēness asnī
īprīkš na lelō un jaukō Kunga dīna atīs.
21 Kas pīsauks Kunga vōrdu, tys tiks izglōbts.
22 Jyus, Izraeļa veiri, pasaklausit šytūs vōrdu: Jezu nu Nazaretes, cylvāku, kuru Dīvs, kai jyus zynot, apstyprynōja caur vareibas parōdeišonu, breinumim un zeimem, kurus jyusu vydā caur Jū padareja, 23 saskaņā ar Dīva nūlyktū sprīdumu un īprīkšzynōšonu, nūdeve, jyus ar bezdīveigūs rūku paleidzeibu pīkolot krystā un nūnōvējot. 24 Bet Dīvs nōves sōpes apdzēse un Jū pīcēle, nōve Jō sovā varā paturēt naspēja. 25 Davids tadei par Jū soka:
Kungs maņ beja vysod pret acim.
Jys ir maņ pa lobajai pusei, lai es natyktu pakustynōts.
26 Tōpēc muna sirds prīcojās, un muna mēle līgsmoj,
ari muna mīsa mit cereibā,
27 Tu tadei munas dvēseles myrūņu vaļstī napamessi
un sovam Izradzātajam iznīceibas redzēt naļausi.
28 Tu mani mōceji dzeives ceļam
un ar prīcu pīpiļdeisi mani pret sovu vaigu.
29 Veiri, brōli, lai ir maņ atļauts atklōti jums runōt par patriarchu Davidu, kurs ir nūmiris un paglobōts, un jō kops atsarūn myusu vydā leidz pat šai dīnai. 30 Kai pravīts jys zynōja, ka Dīvs jam zvērēt zvērēja, vīnu nu jō mīsas pēcnōcējim īceļt jō gūda krāslā. 31 Un jys redzējumā aplyukōdams nōkūtni, par Kristus augšamceļšonūs saceja tai: Jys myrūņu vaļstī napaliks, un Jō mīsa iznikšonas naredzēs. 32 Un Tys ir Tys Jezus, kuru Dīvs pīcēle, — mes visi asam tō līcinīki. 33 Pēc tam, kai Jys caur Dīva lobū rūku tyka paaugstynōts, sajēmis nu Tāva Svātō Gora apsūleišonu, Jū izlēja, kai jyus poši radzat un dzēržat. 34 Davids tadei navā dabasūs uzkōpis, tūmār jys soka:
Kungs saceja munam Kungam:
sēstīs pa munai lobajai rūkai,
35 koleidz tovus īnaidnīkus Es nūlikšu
tovom kōjom par pamēsli.
36 Tai tad lai vyss Izraeļa noms eisti zyna, ka Tū Jezu, kuru jyus pīkolot krystā, Dīvs padareja par Kungu un Mesiasu.
37 Šytū dzēržūt, jūs sirds tyka satrīkta, un jī nu Pītera un cytu apostolu vaicōja: Veiri, brōli, — kas mums doroms?
38 Pīters jim saceja: Dorit grāku vaidēšonu, un ai ikvīns nu jums pījam Jezus vōrdā kristeibu, tad sajimsit sovu grāku atlaisšonu un Svātō Gora dōvonu. 39 Tadei jums un jyusu bārnim tys ir apsūleits, ari visim tōli asūšajim, jo tik Kungs myusu Dīvs jūs pasauks. 40 Vēļ ar daudzim citim vōrdim jys līcynōja un mūdynōja saceidams: Nu šytō samaitōtō dzymuma sevi glōbit!
Pyrmūs kristticeigūs dzeive.
41 Tī, kas jō vōrdu pījēme, tyka nūkristeiti, un tamā dīnā pi jim pīsavīnōja ap trejom tyukstūšom dvēseļu. 42 Un jī pastōvēja apostolu mōceibā, vīnkūpeibā, maizes lauzšonā un lyugšonā. 43 Vysus pōrjēme baile. Tai kai caur apostolim Jeruzalemā nūtyka daudz breinumu un zeim’u, tad visi ļūti beidōs. 44 Un visi ticeigī turējōs kūpā, un vyss jim beja kūpejs. 45 Jī pōrdeve sovus īpašumus un montu un tū izdaleja visim, cik kuram beja vajadzeigs. 46 Ikdīnas jī, lauzdami maizi, uzaturēja vīnprōteigi svētneicā un sātā, un bareibu pījēme prīcā un sirsneigā vīnkōršeibā. 47 Jī slavēja Dīvu un beja īmīļōti vysā tautā. Kungs ikdīnas pavairōja tūs skaitu, kurim vajadzēja kūpā ar jim byut izpesteitim.
© Aloizius Broks: Svātī roksti. Jezus Kristus Evangelijs und Apostolu Darbi 1933, Apostols vystules i apokalypsis 1937.
