XXI.
Pōvuls dūdās uz Jeruzalemu.
1 Kad mes, ar gryuteibom ar jim izaškeiruši, izbraucem pa taisnu ceļu, braucūt mes ībraucem Kosā, nōkūšā dīnā Rodā un nu turīnes Patarā. 2 Atroduši vīnu laivu, kas īt uz Feniciju, īsādam jamā un nūbraucem. 3 Cypru, kuru redzējom, mes pametem pa kreisajai rūkai un, vērzeidamīs uz Syriju, ībraucem Tyrā. Tur kugi vajadzēja izkraut. 4 Atroduši mōcekļus, mes tur palykom septeņas dīnas. Un jī, Gora īdvāsti, Pōvulam teice, lai jys uz Jeruzalemu naītu. 5 Kad laiks jau beja pagōjis, mes devemēs ceļā. Myusus pavadeja visi kūpā ar sīvom un bārnim pat leidz piļsātas ōrpusei. Uz krostmolas nūsamatuši ceļūs lyudzemēs. 6 Tad mes atsasveicynōjuši īsādam kugī un jī aizgōja atpakaļ uz sātu.
7 Pabeidzūt sovu braucīni, mes nu Tyra aizbraucem uz Ptolemaidu. Apsveikuši brōļus, vīnu dīnu pi jim palykom. 8 Nōkūšajā dīnā mes ceļōjom tōļōk uz Cezareju. Tur mes īgōjom evangelista Filipa, kurs beja vīns nu septenim, mōjā un pi jō apstōjom. 9 Jam beja četras meitas. Jōs beja jaunovas pravītes. 10 Mums tur vairōkas dīnas palīkūt, nu Judeas atgōja vīns pravīts, vōrdā Agapus. 11 Atgōjis pi mums, jys pajēme Pōvula syksnu un, sasejis sev kōjas un rūkas, saceja: Svātais Gors soka nōkūšū: Šytai jūdi Jeruzalemā sasīs tū veiru, kuram šei syksna pīdar, un jū nūdūs pogōnu rūkōs. 12 Šytū dzērdādami, mes un turīnīši lyudzem, ka jys uz Jeruzalemu naītu. 13 Bet Pōvuls atsasauce un saceja: Kū jyus dorot? Kōpēc ar raudōšonu saryugtynojat maņ sirdi? Es tadei Kunga Jezus Vōrda dēļ asmu gotovs Jeruzalemā na tikai ļaut sevi sasīt, bet ari mērt. 14 Un navarādami jō atrunōt, mes nūklusom saceidami: Lai nūteik Kunga vaļa! 15 Tad mes, sasagatavōjuši ceļā, laidemēs īt uz Jeruzalemu. 16 Daži nu Cezarejas mōceklim myusus pavadeja. Jī pīvede mums kaidu cyprīti, seņ senejū mōcekli, Mnasonu, ka mes pi jō varātu apstōt.
17 Īejūt Jeruzalemā, brōli myusus laipni uzjēme. 18 Nōkūšajā dīnā Povuls reizē ar mums aizgōja pi Jākuba, kur sasapuļceja ari visi vacōkī. 19 Jūs apsveicis, jys smaļki izstōsteja tū, kū Dīvs caur jō kolpōšonu storp pogōnim ir padarejis. 20 Tū dzērdādami, jī slaveja Dīvu. Bet tad jī jam saceja: Redzi, brōļ, cik tyukstūšas storp jūdim ir īticējušas, bet visi palīk lykumam uzticeigi. 21 Par tevi tūmār jī dzērdēja, ka tu nu Moizeša lykuma mōci atsakōpt vysus jūdus, kas storp pogōnim dzeivoj, saceidams, ka dālus apgrazeit nevajag, navajag ari pīsaturēt īrodumu. 22 Un kū tagad? Kotrā ziņā jī (lelim borim sasalaseis, jī tadei) par tovu atnōkšonu izzynōs. 23 Tōpēc tū, kū mes tev īteicam, izdori. Storp mums ir četri veirīši, kas zvārastu ir nūlykuši. 24 Pajem tad jūs sev leidza un reizē ar jim pījem škeisteišonas un samoksoj par jim, lai jī varātu nūcērpt golvas, tad visi zynōs, ka tys, kū par tevi dzērdēja, nav taisneiba, ka tu ari pats naatlaideigi lykumu īvāroj. 25 Atteiceibā uz tim, kas nu pogōnim īticēja, mes lāmumu nūsyutejom, ka jim joatsatur nu upurēšonas dīvaklim, nu ašņa, nu nūžņaugtūs un nu naškeisteibas.
Pōvula apcītynōšona.
26 Tad Pōvuls, pajēmis sev leidza tūs veirīšus, nōkūšajā dīnā lyka sevi reizē ar jim škeisteit un īgōja svētneicā. Tur jys pīteice škeisteišonas laika izabeigšonu, un pēc tam par ikvīnu nu jim tyka salykts upurs.
27 Kad tōs septeņas dīnas jau beja pagōjušas, Azijas jūdi jū īraudzeja svētneicā. Jī sakūdynōja vysu tautu, sajēme jū cīši 28 un sauce: Izraeļa veiri, paleidzit! Šytys ir tys cylvāks, kurs vysur un pret visim ļaudim uzastōj pret tautu, lykumu un šytū vītu. Jys pat pogōnus svētneicā ir īvedis un caur tū šytū svātu vītu satraipejis! 29 Jī tadei agrōk beja redzējuši, ka Efezas Trofims reizē ar jū beja mīstā, un dūmōja, ka Pōvuls tū ir īvedis svētneicā. 30 Tad sasacēle vyss mīsts, un nūtyka lela ļaužu drūzmeišonōs. Un sakāruši Pōvulu, tī izrōve jū nu svētneicas ōrā un tyuleņ aizdareja vōrtus.
31 Kad jī gribēja jū nūnōvēt, ziņa aizgōja pi nūdaļas vērsinīka, ka vysa Jeruzalema asūt saviļņōta. 32 Jys, tyuleņ salasejis karaveirus un simtnīkus, atskrēja lejā pi jim. Tī, īraudzejuši vērsinīku un karaveirus, Pōvulu sist pōrstōja. 33 Tad, pīgōjis klōtu, vērsinīks pavēlēja tū sajimt un sakaļt divejōs važōs. Tad jys izjautōja, kas jys ir un kū jys ir padarejis. 34 Bet nu ļaužu pyuļa klīdze kotrs sovu. Tai ka trūkšņa dēļ jys nikō nūteikta navarēja izzynōt, lyka jū vest uz karaveiru nūmetni. 35 Pīejūt pi trepem, ļaužu burzmas dēļ karaveirim vajadzēja jū nest nesiņ. 36 Ļaužu pulks arvīnu drōzēs vērsum un sauce: Nūst ar jū! 37 Nasūt karaveiru nūmetnē, Pōvuls uz vērsinīku atsasauce: Vai es dreikstu kaut kū tev saceit? Tys atbiļdēja: Tu prūti greku volūdu? 38 Tai tad, tu naesi tys egiptīts, kurs naseņ sasacēle un tuksnesī izvede četras tyukstūšas ļaundaru? 39 Pōvuls atbiļdēja: Es asmu jūds nu Tarsim, Cilicijas na moz īvārojamō mīsta piļsōņs. Es tevis lyudzu, atļauņ maņ runōt uz ļaudim. 40 Tys atļōve. Tad Pōvuls uzgōja uz pakōpinim un pamōve ļaudim ar rūku. Kad īsastōja piļneigs klusums, jys nūturēja ebreju volūdā sekūšū runu:
© Aloizius Broks: Svātī roksti. Jezus Kristus Evangelijs und Apostolu Darbi 1933, Apostols vystules i apokalypsis 1937.
