IV.
K. Jezus Samarijā.
1 Kad Kungs izzynōja, ka farizejim asūt stōsteits, ka Jezus īgyun vairōk mōcekļu un vairōk nūkrista na kai Jōņs, 2 lai gon na pats Jezus, bet Jō mōcekli kristeja.
3 Tad Jys, atstōjis Judeju, nūgōja uz Galileju.
4 Jam beja jōīt pōri Samarijai. 5 Jys atgōja natōli nu samarīšu mīsta, kuru sauce Sichar, klōt pi teiruma, kuru Jākubs atvēlēja sovam dālam Jezupam. 6 Tur beja Jākuba oka. Jezus, nu ceļa nūguris, pi okas apsāda. Tys beja ap sastū stuņdi.
7 Te atgōja vīna samarīte yudiņa smaltu. Jezus tai saceja: īdūd maņ dzert. 8 Jō mōcekli beja aizgōjuši uz mīstu pōrtykas nūpērktu.
9 Bet sīvīte samarīte Jam saceja: Kai tad tu, jūds byudams, prosi nu manis, sīvītes, kas asu samarīte, dzert? (jūdi tadei ar samarīšim sadareigi nadzeivōja). 10 Jezus jai atbyldādams saceja: Jo tu pazeitu Dīva dōvonu un kas ir Tys, kas tev soka: Dūd maņ dzert, tad gon tu poša praseitu, un Jys tev īdūtu dzeivū yudini. 11 Kungs, saceja sīvīte, tev tadei nava ar kū īsmeļt, bet oka ir dziļa. Kur tad tu jimsi dzeivū yudini? 12 Vai tu esi lelōks par myusu tāvu Jākubu, kurs mums šū oku īdeve, un nu jōs dzēre i pats, i jō bārni, i jō gonomi pulki.
13 Jezus atbyldādams jai saceja: Ikvīns, kas šytū yudini dzer, otkon slōpst, 14 bet kas dzers yudini, kuru Es jam īdūšu, tys myužam vairs naslōps, jo yudiņs, kuru Es jam īdūšu, paliks jamā par strūklojūšū uz myužeigū dzeivi yudiņa olūtu. 15 Sīvīte Jam saceja: Kungs, īdūd maņ tō yudiņa, ka es naslōptu, un ka maņ vairs navajadzatu īt uz šenīni smaltu. 16 Jezus jai saceja: Ej, pasauc sovu veiru un atej šur. 17 Sīvīte atbiļdēja un saceja: Maņ veira navā. Jezus tai saceja: Tu labi soki, ka tev navā veira, 18 tev gon beja pīci veiri, un tys, ar kuru tagad dzeivoj, navā tovs veirs. Šyte tu pasaceji taisneibu. 19 Sīvīte Jam saceja: Kungs, es radzu, ka tu esi pravīts. 20 Myusu tāvi tadei lyudzēs vērs šō kolna, bet jyus sokat, ka Jeruzalemā asūt tei vīta, kur vajag Dīvu lyugt. 21 Jezus atbiļdēja: Tici Maņ, sīvīt, ka tyvojās stuņde, kad ni Jeruzalemā, ni vērs šō kolna jyus Tāvam gūda naatdūsit. 22 Jyus atdūdat gūdu tam, kō nazynot, mes atdūdam gūdu tam, kū zynom: Pesteišona tadei nōk nu jūdim. 23 Bet jau tyvojās stuņde, un jei ir jau patlaban te, kod eistī gūdynōtōji atdūs Tāvam gūdu gorā un patīseibā. Un Tāvs taidu Jō gūdynōtōju grib. 24 Dīvs ir Gors, un tōpēc tim, kas Jū gūdynoj, jōgūdynoj gorā un patīseibā. 25 Sīvīte Jam saceja: Es zynu, ka atīs Mesiass, kuru sauc Kristus; un kad Jys atīs, tad vysu mums pasludynōs. 26 Jezus jai atbiļdēja: Es asmu Tys, kas ar tevi runoju.
27 Tamā breidī atgōja mōcekli un breinōjōs, ka Jys runojās ar sīvīti. Tūmār nivīns navaicōja: Kō Tu gribi, vai ari: Kū Tu ar jū runoj? 28 Sīvīte, atstōjuse sovus yudiņa traukus, aizgōja uz mīstu un īdzeivōtōjim saceja: 29 Ejte un apskotit cylvāku, kurs maņ vysu izstōsteja, kū beju darejuse. Vai tys nav tik Kristus? 30 Un tī, izgōjuši nu mīsta, atgōja pi Jō.
31 Tam laikam mōcekli Jū pīrunōja: Mōceitōj, ēd. 32 Bet Jys tim atbiļdēja: Maņ ēsšonai ir pōrtyka, kuras jyus nazynot. 33 Mōcekli sovā storpā saceja: Vai tad Jam kas ēst ir atnesis? 34 Jezus tim saceja: Muna pōrtyka ir piļdeit Tō vaļu, kas Mani syuteja, un Jō lītu izvest leidz golam. 35 Vai tad jyus nasokot: Par četri mēneši byus klōt pļōves laiks? Raug, Es jums soku: Pacelit uz augšu jyusu acis un apskotit teirumus, ka jī jau pļōvei ir bolti. 36 Raug, pļōvējs jau sajam atmoksu un krōj augļus myužeigai dzeivei; lai, kai sējējs, tai ari pļōvējs reizē varātu prīcōtīs. 37 Šite ir pīmārojams sokamvōrds: Vīns ir sējējs, ūtrs — pļōvējs. 38 Es jyusus syutu tō savōktu, par kū naasat pyulējušīs; dorbu ir pastrōdōjuši citi, un jyus asat jūs dorbā īgōjuši.
39 Daudzeji tō mīsta samarīši Jam īticēja, jo sīvīte apgolvōja: Jys maņ pastōsteja vysu, kū es beju darejuse. 40 Samarīši, atgōjuši pi Jō, lyudze, ka Jys pi jim palyktu. 41 Un Jys tur palyka divi dīnas. Un vēļ daudzejī Jō mōceibas dēļ Jam īticēja. 42 Jī sīvītei saceja: Tagad mes natycam tovas līceibas dēļ, bet gon poši Jū dzērdējom un pōrsalīcynōjom, ka Tys ir eistyn pasauļa Pesteitōjs.
K. Jezus Galilejā.
43 Pēc divejom dīnom Jys nu turīnes izgōja un aizgōja uz Galileju. 44 Un Jezus pats līcynōja, ka nivīns pravīts sovā dzimtinē nateik cīneits. 45 Kad Jys īgōja Galilejā, galilejīši Jū pījēme ar prīcu, jo jī vysu zynōja, kū Jys svātku laikā Jeruzalemā padareja, jo ari jī ap svātkim beja tur aizgōjuši.
46 Tai tad Jys otkon atgōja uz Galilejas Kanu, kur yudini par veinu beja pōrvērtis. Kafarnaumā gulēja slyms vīna vērsinīka dāls. 47 Izdzērdis, ka Jezus nu Judeas atgōjis uz Galileju, tys atgōja pi Jō un lyudze, ka Jys aizītu un padareitu vasalu jō dālu, jo tys jau beja tyvu pi mēršonas. 48 Jezus tam saceja: Jo naredzēsit zeim’u un breinumu, jyus naticēsit. 49 Vērsinīks lyudze: Kungs, aizej, koleidz muns dāls vēļ navā miris. 50 Jezus jam saceja: Ej, tovs dāls dzeivoj.
51 Tys cylvāks īticēja vōrdim, kurus Jezus saceja, un aizgōja. Uz ceļa jam aizgōja prīškā jō kolpi un saceja: Tovs dāls dzeivoj. 52 Tad jys praseja, kurā stuņdē jam ir sōcis byut lobōk. Tī jam atbiļdēja: Vakar ap septeitū stuņdi karstīne jū atstōja. 53 Tad tāvs pazyna, ka tei ir tei poša stuņde, kurā Jezus jam saceja: Tovs dāls dzeivoj. Un jys reizē ar vysu sovu sātu palyka ticeigs.
54 Šytys ir pēc kōrtas ūtrais breinums, kuru Jezus, nu Judeas uz Galileju atsagrīzis, padareja.
© Aloizius Broks: Svātī roksti. Jezus Kristus Evangelijs und Apostolu Darbi 1933, Apostols vystules i apokalypsis 1937.
