XX.
Streids ar vērsinīkim.
1 Un nūtyka vīnu dīn, kad Jys svētneicā mōceja ļaudis un sludynōja Evangeliju, pīgōja klōt vērsgoreidznīki un Rokstim mōceitī reizē ar tautas vacōkajim 2 un vaicōja nu Jō saceidami: Soki mums, ar kaidom tīseibom Tu šytū dori, un kas Tev tōs tīseibas deve.
3 Jys tim atbiļdēja: Ari Es grybu jums likt prīškā vīnu jautōjumu. 4 Pasokit maņ: Vai Jōņa kristeiba pagōja nu dabasim vai nu ļaudim?
5 Jī pōrsprīde sovstarpeigi saceidami: Jo mes saceisim: ka nu dabasim, tad Jys var mums saceit: Kōpēc tad jyus jam naticējot? 6 Jo mēs saceisim: nu ļaudim, tod myusus visi ļaudis ar akminim nūmātōs. Jī tadei ir pōrlīcynōti, ka Jōņs ir pravīts. 7 Tai tad jī atbiļdēja, ka nazynūt nu kurīnes (paīt)—. 8 Jezus tim saceja: Ari Es jums nasaceišu, ar kaidom tīseibom Es tū doru.
Pīleidzeiba par ļaunajim dōrzkūpim.
9 Un Jys sōce ļaudim stōsteit nōkušū pīleidzeibu: Vīns cylvāks, īreikōjis veina dōrzu, atdeve jū dōrzkūpim uz rentes un uz garōka laika izceļōja. 10 Kad atgōja augļu laiks, jys nūsyuteja uz dōrzkūpim sovu kolpu, lai tī jam atdūtu veinūgu dōrza augļu daļu. Bet dōrzkūpi tū sasyta un palaide prūjom tukšā. 11 Ūtrreiz nūsyuteja cytu kolpu, bet ari šytū jī sasyta, izsmēja un aizsyuteja tukšā. 12 Tad jys nūsyuteja vēļ trešū; bet ari tū jī sakova un izmete ōrā.
13 Tad veina dōrza kungs saceja: Kū lai es doru? Es nūsyuteišu sovu nūmīļōtū dālu; tu tadei jī īvārōs. 14 Bet, īraudzejuši jū, dōrzkūpi sovstarpeigi pōrsprīde saceidami: Šytys ir mantinīks; mes jū nūnōvēsim un montōjums paliks mums. 15 Un izmatuši orā nu veina dōrza, jū nūnōvēja.
16 Kū tad veina dōrza kungs ar jim padareis? — Jys atgōjis iznycynōs tūs dōrzkūp’us un veina dōrzu atdūs citim. Jī, tū dzērdādami, saceja: Tys lai nanūteik.
17 Bet Jys, pasavēris uz tim, saceja: Kū tad nūzeimoj šitī Rokstu vōrdi:
Tys akmiņs, kū byuvātōji atmete, ir palicis par styura pamatakmini.
18 Ikvīns, kas uz šō akmiņa nūkriss, sadrups; bet uz kō jys uzkriss, tū satrīks.
19 Rokstim mōceitī un vērsgoreidznīki gribēja tamā pat stuņdē ceļt pret Jū rūkas, bet beidōs ļaužu; jī tadei nūprota, ka tei pīleidzeiba atsateic uz jim.
Nūdūkļu jautōjums.
20 Jī stipri skatejōs pēc Jō un izsyuteja izlyukus, lai tī, izalykdami par taisneigim, sagyutu Jū kaidā vōrdā. Tad jī Jū nūdūtu vērseibai, apgobola pōrvaļdnīka varai. 21 Jī vaicōja saceidami: Mōceitōj, mes zynom, ka labi runoj un mōci, ka nasaskot uz cylvāka vaiga, bet gon pēc patīseibas mōci Dīva ceļus. 22 Vai pīnōkās keizaram moksōt nūdūkļus, vai nē?
23 Bet Jys, radzādams cauri jūs viļteibu, saceja: (kōpēc Mani kārdynojit?) 24 Parōdit Maņ denaru. Kō ir šei zeime un vērsroksts? Jī atbiļdēja: keizara. 25 Tad Jys saceja: Tai tad, tū, kas keizaram pīdar, atdūdit keizaram, bet kas Dīvam pīdar — Dīvam.
26 Un jī, navarādami Jō ļaužu prīškā sagyut pi vōrda, nūsabreinōja un nūklusa.
Augšamceļšonōs jautōjums.
27 Tad atgōja daži sadduceji, kas nūlīdz augšamceļšonūs, un vaicōja 28 saceidami: Mōceitōj, Moizešs mums pavēlēja: Jo mērst pracāts brōļs, naatstōjis bārnu, tad lai jō sīvu precej jō brōļs un izsauc sovam brōļam pēcnōcējus. 29 Beja septeni brōli; pyrmais apsaprecējis nūmyra bez bārnim. 30 Tad pajēme jū ūtrais sev par sīvu, bet ari nūmyra bez bārnim; 31 tad pajēme jū trešais. Un tai visi septeni nūmyra, napamatūt pēcnōcēju. 32 Golā nūmyra ari tei sīvīte. 33 Kam tad jei pīdarēs augšamceļšonā? Jei tadei visim septenim beja par sīvu.
34 Jezus tim atbiļdēja: Šō pasauļa bārni precejās un īt pi veira. 35 Bet tī, kas byus atzeiti par cīneigim dēļ viņa pasauļa un augšamceļšonōs, ni precēsīs, ni pi veira īs. 36 Jī pat nūmērt vairs navarēs. Jī tadei ir Dīva bārni, leidzeigi eņgelim, jo jī ir augšamceļšonōs bārni. 37 Tū, ka myrūni ceļsīs augšam, pat Moizešs nūrōda vītā par ēršku kryumu, kur jys Kungu sauc par Abraama Dīvu, Izaaka Dīvu un Jākuba Dīvu. 38 Jys tadei navā myrušūs, bet gon dzeivūs Dīvs, jo visi Jam dzeivoj.
39 Daži nu mōceitim atsasauce: Mōceitōj, tu labi pasaceji. 40 Un jī naīsadrūšynōja vairs kaut kō nu Jō vaicōt.
Davida dāls.
41 Tad Jys nu tim jautōja: Kai tad var saceit, ka Kristus ir Davida Dāls? 42 Davids tadei pats psaļmu grōmotā soka:
Kungs saceja munam kungam,
sēstīs pa munai lobai rūkai,
43 koleidz nūlikšu tovus īnaidnīkus
tovom kōjom par pamēsli.
44 Tai tad Davids Jū sauc par Kungu, un kai tad Jys var byut jō dāls?
45 Kad visi ļaudis klausejōs, Jys saceja sovim mōceklim: 46 Sorgojitēs nu Rokstim mōceitim. Jī mīļoj staigōt garōs drēbēs; jī grib uz atklōtim laukumim byut sveicynōti un ījimt pyrmōs vītas synagogōs un pyrmōs vītas pi maļteites golda. 47 Jī aprej atraitņu montu un taisnojās ar sovom garajom lyugšonom. Jī sajims borgōku tīsas sprīdumu.
© Aloizius Broks: Svātī roksti. Jezus Kristus Evangelijs und Apostolu Darbi 1933, Apostols vystules i apokalypsis 1937.
