XIX.
K. Jezus Zacheusa mōjā.
1 Un, īgōjis īkšā, Jys gōja pōri par Jericho tōļōk. 2 Un raug, te beja kaids cylvāks, Zacheuss vōrdā. Jys beja muitinīku vērsinīks, bogōts cylvāks. 3 Jys gribēja Jezu redzēt, kas Jys ir, bet ļaužu daudzuma dēļ navarēja, jo beja mozs augumā. 4 Lai Jū īraudzeitu, jys aizasteidze uz prīšku un īkōpe sychomora kūkā, jo tur Jam vajadzēja īt garum. 5 Jezus, pīgōjis pi tōs vītas, īraudzeja jū un saceja: Zacheuss, kōp tyuleņ zemē, jo tovōs mōjōs Maņ šudiņ jōapstōj. 6 Jys steidzeigi nūkōpe zemē un ar prīcu jū pījēme.
7 Tū radzādami, visi kūrnēja un saceja: Jys apstōja pi vīna grēcinīka. 8 Bet Zacheuss, pīgōjis pi Kunga, saceja: Raug, Kungs, es pusi sova monta atdūdu nabogim, un jo es kam asmu izdarejis pōresteibu, tam atdūšu četrkōrteigi. 9 Jezus jam saceja: Šudiņ šytai mōjai atnōce pesteišona, jo ari jys ir Abraama dāls. 10 Cylvāka Dāls tadei atgōja maklātu un izglōbtu tūs, kas beja pazuduši.
Pīleidzeiba par uztycātom menom.
11 Kad jī tō klausejōs, Jys pasaceja vēļ vīnu pīleidzeibu, jo Jys beja jau tyvu pi Jeruzalemas, un jo jī dūmōja, ka tyuleņ pasarōdeis Dīva vaļsteiba. Tai tad Jys saceja:
12 Vīns cylvāks nu augstas ciļts aizgōja uz tōlejū zemi, lai sajimtu sev kēnesti un tad grīztūs atpakaļ. 13 Jys atsauce pi sevis sovus desmit kolpus, uzticēja tim desmit menu un saceja: Peļnejit, cikom atīšu. 14 Bet mīsta ļaudis jū īneida. Jī nūsyuteja jam pakaļ syutņus saceidami: Mes nagrybam, ka tys par mums vaļdeitu. 15 Jys tūmār sajēme kēnesti un atsagrīze atpakaļ. Tad jys lyka pasaukt kolpus, kurim beja uzticējis naudu, lai izzynōtu, cik kurs ir nūpeļnejis. 16 Pyrmais pīgōja klōtu saceidams: Kungs, tova mena nūpeļneja desmit menu. 17 Tad jam saceja: Labi, lobais kolps, tai kai tu beji uzticeigs mozā, tad tu byusi desmit piļsātu pōrvaļdnīks. 18 Ari ūtrais atgōjis saceja: Kungs, tova mena nūpeļneja pīcas menas. 19 Ari jam pasaceja: Tu byusi pīcu piļsātu pōrvaļdnīks. 20 Golā atgōjis cyts saceja: Kungs, raug, te ir tova mena, kura maņ beja globojama svīdru autā, 21 jo es tevis beidūs, ka tu esi borgs cylvāks; jem tū, kō naesi licis, pļauņ, kō naesi sējis. 22 Jys tam atbiļdēja: Ļaunais kolps, nu tovas mutes es tevi nūtīsoju. Tu tadei zynōji, ka asmu borgs cylvāks, ka jamu, kō naasmu licis, pļaunu, kō, naasmu sējis. 23 Kōpēc tad munas naudas naliki bankā, lai es, atsagrīzis mōjōs, sajimtu tū ar procentem? 24 Atjemit nu jō, saceja klōtasūšim, tū menu un atdūdit tam, kam ir desmit menu. 25 Bet kaids saceja: Kungs, jam jau ir desmit menu. 26 Es jums soku: Ikvīnam, kam ir, byus vairōk īdūts (un jam byus pōrpiļneiba); bet kam navā, nu tō tiks atjimts ari tys, kū jys vēļ turātu. 27 Un tūs munus īnaidnīkus, kuri nagribēja, ka es par jim vaļdeitu, atvedit šur un munōs acīs jūs nūnōvejit.
Īīšona Jeruzalemā.
28 Pēc šytūs vōrdu Jys laidēs īt tōļōk uz Jeruzalemas pusi.
29 Kad Jys atgōja natōli nu Betfage un Betanijas uz tai saucamū Eleja kalnu, tad nūsyuteja divejus nu mōceklim saceidams: 30 Ejte uz tū sadžu, kas ir jyusu prīškā. Īgōjuši jyus atrassit pīsītu ezelānu, uz kurō vēļ nivīns nu cylvākim navā sēdējis. Raisit tū vaļā un atvedit šur. 31 Jo kas jyusu vaicōtu, kōpēc jyus tū raisat vaļā, tim atbiļdit: jys ir vajadzeigs Kungam.
32 Syuteitī atgōja un atroda tai, kai jim beja teikts. 33 Kad jī raiseja vaļā ezelānu, viņa īpašnīks vaicōja: Kōpēc jyus raisat vaļā ezelānu? 34 Jī atbiļdēja: Jys ir vajadzeigs Kungam.
35 Atvaduši pi Jezus, jī salyka uz ezelāna vērsā sovas drēbes un vērsum uzsādynōja Jezu. 36 Kad jī devēs uz prīšku, ļaudis klōja uz ceļa sovas drēbes. 37 Tyvojūtīs Eleju kolna molai, vyss mōcekļu pulks sōce prīceigā un styprā bolsā slaveit Dīvu vysu tūs breinumdorbu dēļ, kurus jī beja redzējuši, 38 saceidami:
Svēteigs Kēneņš,
kas īt Kunga vōrdā.
Mīrs dabasūs,
gūds augstumūs.
39 Daži farizeji, kas beja ļaužu pulka vydā, Jam saceja: Mōceitōj, nūmīrej sovus mōcekļus. 40 Bet Jys tim atbiļdēja: Es jums soku, jo šitī klūsēs, tad akmini sauks.
41 Kad pīgōja tyvōk, Jys, īraudzejis mīstu, raudōja 42 saceidams: Ak, ka un tu pazeitu šytamā sovā dīnā tū, kas tev nas mīru! Bet tys ir dēļ tovom acim nūslāpums. 43 Tai tad tev atnōks dīnas, un tovi īnaidnīki ap tevi apmess vaļni, tevi aplenks un nu vysom pusem tevi apspīss. 44 Jī tevi un tovus bārnus, kas tevī ir, pagōzs pi zemes, un akmiņa uz akmiņa naatstōs, jo tu sovas apraudzeišonas laika napazini.
Svētneicas teireišona.
45 Tad Jys īgōja svētneicā un sōce dzeit ōrā vysus pōrdevējus (un pērcējūs) 46 tim saceidams: Stōv raksteits: Muns noms ir lyugšonas noms, bet jyus jū padarejot par slapkovu bedri.
47 Un Jys mōceja svētneicā ikdīnas. Bet vērsgoreidznīki, Rokstim mōceitī un tautas vacōkī meklēja Jū nūnōvēt, 48 bet nazynōja, kai tū padareit, jo visi ļaudis ar uzmaneibu Jō klausejōs.
© Aloizius Broks: Svātī roksti. Jezus Kristus Evangelijs und Apostolu Darbi 1933, Apostols vystules i apokalypsis 1937.
