X.
K. Jezus ir lobais gons.
1 Patīši, patīši, Es jums soku: Kas vušku klāvā naīīt pa durovom, bet kai cytaiž īsalauž, tys ir zaglis un laupeitōjs. 2 Bet kas īīt pa durovom, tys ir vušku gons. 3 Durovu sorgs tam atdora, un vuškas jō bolsa klausa. Jys sovas vuškas sauc pa vōrdam un vad jōs ōrā. 4 Kad jys vysas sovas izlaiž ōrā, tad īt jom pa prīšku, un vuškas tak jam pakaļ, jo pazeist jō bolsu. 5 Pēc sveša jōs naīt, bet gon bāg nu jō prūjom, jo napazeist svešinīka bolsa.
6 Jezus jim pastōsteja šytū pīleidzeibu, bet jī nasaprota, kū Jys ar tū jim teice.
7 Tad Jezus jim runōja tōļōk: Patīši, patīši, Es jums soku: Es asmu uz vuškom durovas. 8 Visi, kas pyrms Manis atgōja, ir zagli un laupeitōji, tōdēļ ari vuškas jūs naklauseja. 9 Es asmu durovas. Kas caur Mani īīt, tys byus izpesteits; jys īīs un izīs un ganeibas atrass. 10 Zaglis īt tikai zogtu, kautu un pūsteitu. Es atgōju, lai turātu dzeivi un turātu jū porpiļneibā.
11 Es asmu lobais gons. Lobais gons par sovom vuškom atdūd sovu dzeiveibu. 12 Bet olgōcs un tys, kas navā gons, un kam vuškas napīdar, īraudzejis tyvojūtīs vylku, pamat vuškas un aizbāg; vylks jōs plēš un izklaidoj. 13 Olgōcs aizbāg taišni tōdēļ, ka ir olgōcs, un jam vuškas naryup. 14 Es asmu lobais gons. Es sovejōs pazeistu, un munejōs pazeist Mani: 15 tai pat kai Mani pazeist Tāvs, un Es Tāvu pazeistu. Tōdēļ ari sovu dzeiveibu atdūdu par sovom vuškom. 16 Maņ ōrpusē ir vēļ cytas vuškas, kas nu šytō klāva navā. Ari tōs Maņ ir jōatvad, un tōs muna bolsa klauseis, un byus vīns vušku pulks un vīns gons. 17 Muns Tāvs Mani mīļoj tōdēļ, ka Es atdūdu sovu dzeiveibu, lai jū otkon sajimtu. 18 Nikas nu Manis jōs atjimt navar, bet Es jū breivprōteigi atdūdu. Maņ ir vara jū atdūt, un ir vara otkon atpakaļ pajimt. Taidu pīsacejumu Es sajēmu nu sova Tāva.
19 Šytōs runas dēļ, otkon izacēle storp jūdim nasaskaņa. 20 Daudzejī nu jim saceja: Šytys ir ļaunō gora apsāsts un bezprōteigs. Kōpēc Jō klausot? 21 Citi saceja: Ļaunō gora apsāsts tai narunoj. Vai tad ļaunais gors oklūs var padareit redzeigus?
K. Jezus mōca svētneicā.
22 Un nūtyka, ka Jeruzalemā svinēja svētneicas īsvēteišonas svātkus. Beja zīmas laiks. 23 Jezus svētneicā staigōja pa Salomona siņcem. 24 Jūdi apstōja ap Jū un vaicōja: Cik iļgi Tu myusus šaubōs atstōsi? Jo Tu esi Kristus, tad pasoki mums atklōti.
25 Jezus jim atbiļdēja: Es jums saceju, bet jyus naticit. Tī dorbi, kurus Es sova Tāva vōrdā doru, dūd līceibu par Mani. 26 Bet jyus naticit, jo napīdarit pi Munom vuškom. 27 Munas vuškas klausa Muna bolsa; Es jōs pazeistu, un jōs īt pēc Manis. 28 Es dūdu jom myužeigū dzeivi, un jōs naizgaiss myužam, un nu Munas rūkas jūs nikas naizraus. 29 Muns Tāvs, kurs Maņ jōs īdeve, ir vareigōks par vysu, un nu Muna Tāva rūkas jūs nikas navar izraut. 30 Es un Tāvs asam vīns.
31 Tad jūdi pakēre akmiņus, lai Jū nūmātōtu. 32 Jezus tim saceja: Daudz lobu dorbu ar sova Tāva varu asmu padarejis jyusu acīs. Kura tad dorba dēļ jyus Mani grybat ar akminim nūmātōt? 33 Jūdi Jam atbiļdēja: Na loba dorba dēļ mes Tevi grybam ar akminim nūmātōt, bet gon zaimōšonas dēļ un tōdēļ, ka Tu, byudams cylvāks, īskaiti sevi par Dīvu. 34 Jezus tim atbiļdēja: Vai tad jyusu lykumā nastōv raksteits: Es saceju: Jyus asat dīvi? 35 Jo tad tūs, uz kurim Dīva vōrds beja saceits, par dīvim nūsauce, bet Rokstu navar apšaubeit, 36 vai tad jyus Tam, kuru Dīvs pōrsvēteja un uz pasauli atsyuteja, varit pōrmest Dīva zaimōšonu, ka Es saceju: Es asmu Dīva Dāls? 37 Jo Es sova Tāva dorbu nadareitu, tad jyus varātu Maņ naticēt. 38 Bet jo Es tūs izdoru, un jyus Maņ nagribit ticēt, tad ticit dorbim, lai jyus arvīnu vairōk pōrsalīcynōtu, ka Tāvs ir Manī, un Es asmu Tāvā.
39 Tad jī otkon gribēja Jū sakert, bet Jys nu jūs rūkom izmuka.
40 Jys nūgōja otkon pōri par Jordanu uz tū vītu, kur sōkumā Jōņs kristeja, un tur apstōja. 41 Daudzejī gōja pi Jō un saceja: Jōņs gon nikaidu breinumdorbu nadareja, bet vyss izapylda, kū Jōņs par Jū ir sacejis. 42 Un tad daudzeji Jam tur īticēja.
© Aloizius Broks: Svātī roksti. Jezus Kristus Evangelijs und Apostolu Darbi 1933, Apostols vystules i apokalypsis 1937.
