V.
1 Un es redzēju grōmotu Tō lobajā kas sēdēja gūda krāslā. Tei beja pīraksteita īkšpusē un ōrpusē un ar septeņim zeimūgim aizzeimūgōta. 2 Un es redzēju arī spēceigu engeli, kas styprā bolsā sludynōja: Kas ir cīneigs atdareit grōmotu un atraiseit jōs zeimūgus? 3 Tūmār nivīns ni dabasūs ni vērs zemes, ni zam zemes navarēja grōmotas atvērt un pasavērt īškā. 4 Te es gauži raudōju, ka nabeja nivīna cīneiga atvērt grōmotu un pasavērt īškā. 5 Tad vīns nu vacōkajim man saceja: Naraudi! Raug, ļauva nu Juda ciļts, Davida pēcnōcējs ir uzvarējis, jys atvērs grōmotu un jōs septeņus zeimūgus.
6 Tad es redzēju gūda krāsla un četru dzeivūs byutņu prīškā pa vydu storp vacōkajim jāru, un tys beja kai nūkauts. Jam beja septeni rogi un septeņas acis: Tī beja septeņi Dīva gori, kas pa vysu pasauli beja izsyuteiti. 7 Jys pīgōja klōtu un pajēme grōmotu, kas beja lobajā Tō, kas sēdēja gūda krāslā. 8 Un kai tik jys pajēme grōmotu, tōs četras dzeivōs byutnes un tī divdesmit četri vacōkī pakryta pret jāru (pi zemes).
Ikvīnam beja cytara un zalta trauceņš pylns kyupynojamō, tōs ir svātūs lyugšonas. 9 Un jī dzidōja jaunu dzīsmi: (Kungs), tu esi cīneigs pajimt grōmotu un atdareit jōs zeimūgus. Tu beji nūnōvāts un caur sovu asni esi īmontōjis Dīvam cylvākus nu vysom ciļtim un volūdom, tautom un tauteibom. 10 Un nu jim tu sagatavōji myusu Dīvam kēnesti un presbiterus un jī vaļdeis vērs zemes. 11 Un kad pasavēru, es izdzērdu apkōrt gūda krāslam, dzeivajom byutnem un vacōkajim daudzūs engeļu bolsus; tūs skaits beja tyukstūšas tyukstūšu un desmit tyukstūšas desmit tyukstūšu. 12 Jī styprā bolsā dzīdōja: Jārs, kas beja nūkauts, ir cīneigs sajimt varu, bogōteibu, gudreibu, spāku, gūdu, pateiceibu un slavu. 13 Un vysu radeibu dabasūs, vērs zemes, zam zemes un jyurā, vysu, kas ir, es dzērdēju dzīžūt: Tam, kas sēd gūda krāslā un Jāram lai ir teikšona, gūds, slava un vara myužeigi myužam. 14 Un četras dzeivōs byutnes saceja: Amen, un tī (divdesmit četri) vacōkī pakryta (pi zemes) un pīlyudze (Tū, kas dzeivoj myužeigi myužam.)