XI.
Divi līcinīki.
1 Un man īdeve nīdri leidzeigu reikstei un saceja: Celīs, izmērej Dīva svētneicu, oltori un tūs, kas ikšā lyudzās. 2 Bet ōrejū svētneicas pogolmu atstōj un jō namērej, jo tys ir atstōts pogōnim. Jī svātū piļsātu meideis četrudesmit divi mēneši.
3 Es dūšu sovus obejus līcinīkus un jī grākuvaidēšonas drēbēs gārbti sludynōs tyukstūša divi simti sešdesmit dīnu. 4 Tī ir obeji eleja kūki un obeji lukturi, kas stōv zemes kunga prīškā. 5 Jo kas jim gribēs kaitēt, nu jūs mutes izīs guņs un jūs īnaidnīkus apreis, un jo kas jim gribēs dareit sōpes, tiks nūnōvāti taidā pat kōrtā. 6 Jim ir vara aizdareit dabasus, lai jūs sludynōšonas dīnōs naleitu leits, jim ir vara par yudini jū pōrvērst asnī un zemi sist ar ikvīnu mēri, cik vin jim pateik. 7 Un kad jī līceibu byus pabeiguši, nu bezdibiņa izacālušais zvērs ar jim karōs, jūs pīveiks un jūs nūnōvēs. 8 Jūs mērsteigōs atlīkas gulēs uz īlas lelajā piļsātā, kura goreigi par Sodomu un Egipti teik saukta, kur pīkola krystā arī jūs Kungu. 9 Jō misu redzēs ļaudis nu vysom kōrtom, ciltim, volūdom un tautom trejs ar pusi dīnas, jo nabyus atļauts jūs mīsas paglobōt kaidā kopā. 10 Zemes īdzeivōtoji par tū prīcōsīs un līksmōs, un cyts cytam syuteis dōvonas, jo tī divi pravīši zemes īdzeivōtōjim sagōdōja cīsšonas. 11 Bet pēc trejom ar pusi dīnom nu Dīva nōce jymūs dzeiveibas gors un jī otkon pīsacēle uz sovom kōjom un vysus tūs, kas tū redzēja, apjēme lela baile. 12 Beja dzēržams nu dabasim skaneigs bolss, kas jim sauce: Nōcit šur augšā! Un jī uz mōkūņa pasacēle debesīs. Jūs īnaidnīki tu redzēja.
13 Tamā pat stundē izacēle lela zemes trice. Dasmytō piļsātas daļa sabruka un septeņas tyukstūšas personu zemes trīcē dabōja nōvi. Pōrejī nūsabeida un gūdynōja Dīvu dabasūs.
14 Tai pagōja ūtrais „bāda“, bet raug, ōtri nōks trešais.
Septeitō taure.
15 Kad aiztaurēja septeitais engeļs, nu dabasim beja dzēržami skali bolsi, kas sauce: Pasauļa vaļdešona pīdar myusu Kungam un Jō Kristum. Jys vaļdeis myužeigi myužam. (Amen.) 16 Tad divdesmit četri vacōkī, kas Dīva prīškā sēdēja sovūs gūda krāslūs, pakryta uz sova vaiga, pīlyudze Dīvu un saceja: 17 Kungs, vysvareigais Dīvs, kas esi, kas beji (un kas atnōksi), mes Tev pateicam, ka Tu sajēmi spēceigū varu un īsōci vaļdeit. 18 Tautas gon dusmojās, bet nōce tova dusme un laiks tīsōt nūmyrušūs un sovim kolpim pravīšim, svātajim un tim, kas beistās tova vōrda, mozajim un lelajim samoksōt olgu, kai arī iznycynōt tūs, kas samaitōja zemi.
19 Tad atsadareja dabasūs Dīva svētneica. Jō svētneicā beja radzama Jō dereibas skreine. Tad izacēle zibšni, pārkyuņa grōvīni, zemes trice un lela krusa.
© Aloizius Broks: Svātī roksti. Jezus Kristus Evangelijs und Apostolu Darbi 1933, Apostols vystules i apokalypsis 1937.
