X.
Engeļs ar grōmotu.
1 Un es redzēju cytu spēceigu engeli nūkōpam nu dabasim. Jys beja gārbts mōkūnī, vērs jō golvas varaveiksna, jō vaigs beja kai saule un jō kōjas kai guņs stulpi. 2 Jam rūkā beja atvārta grōmateņa. Jys sovu lobū kōju nūlyka uz jyuras, kreisū uz sauszemes un 3 lelā bolsā sauce, itkai ļauva ryuktu. Uz jō saucīņa laide vaļā sovus bolsus septeņi pārkyuņi. 4 Un kad tī septeni pārkyuņi runōja, es gribēju raksteit, bet izdzērdu nu dabasim (man) saucūšu bolsu. Aizzeimūgoj tū, kū septeni pārkyuni runōja un tō naroksti.
5 Tad tys engeļs, kuru es redzēju stōvam uz jyuras un uz sauszemes pacēle uz dabasim sovu lobū rūku 6 un zvērēja Tō prīškā, kas dzeivoj myužeigi myužam, kas radeja dabasus un tū, kas jymūs ir, zemi un tū, kas vērs jōs ir, jyuru un tū, kas jamā ir: Laika vairs nabyus. 7 Kad septeitais engeļs paceļs sovu bolsu un taurēs, pīsapiļdeis nūslāptī Dīva nūdūmi, kai Jys sovim kolpim pravīšim ir pasludynōjis. 8 Un tys bolss, kuru es nu dabasim izdzērdu, runōja man vēļ ūtrreiz saceidams: Ej un pajem nu engeļa rūkas atvārtū grōmateņu, kurs stōv uz jyuras un uz sauszemes. 9 Es aizgōju un lyudžu engeļa, lai atdūd man grōmateņu. Un jys man saceja: Jem un jū nūrej. Tovai mōgai gon tei byus ryugta, bet tovai mutei soldona, kai mads. 10 Es pajēmu nu engeļa rūkas grōmateņu un jū nūreju. Munā mutē jei bej soldona kai mads, bet kad es jū nūreju, mōgā man beja ryugts. 11 Tad man saceja: Tev otkon jōpravītoj par daudzejom kōrtom, tautom, volūdom un kēnenim.
© Aloizius Broks: Svātī roksti. Jezus Kristus Evangelijs und Apostolu Darbi 1933, Apostols vystules i apokalypsis 1937.
