V.
Kolna mōceiba.
1 Radzādams ļaužu pulkus, Jys uzkōpe kolnā un, kad atsasāda, klōtu pīgōja Jō mōcekli, 2 un Jys, atdarejis sovu muti, jūs mōceja, saceidams:
3 Svēteigi gorā nabadzeigī,
jo tūs ir dabasu vaļsteiba.
4 Svēteigi nūskumušī,
jo tī tiks īprīcynōti.
5 Svēteigi lānprōteigī,
jo jī īmontōs zemi.
6 Svēteigi olkstūšī un slōpstūšī pēc patīseibas,
jo jī tiks paseitynōti.
7 Svēteigi žālsirdeigī,
jo jī tiks apžālōti.
8 Svēteigi sirdsškeistī,
jo jī Dīvu redzēs.
9 Svēteigi mīra dareitōji,
jo jī tiks saukti par Dīva bārnim.
10 Svēteigi taisneibas dēļ vojōtī,
jo jūs ir dabasu vaļsteiba.
11 Svēteigi asat, kad jyusus manis dēļ nīvōs, vojōs un vysaidus ļaunumus nataisneigi par jums stōsteis. 12 Prīcojitēs un līgsmojit, jo jums ir lela olga dabasūs. Taipat ari pravīši tyka vojōti, kuri pyrms jums beja.
Mōcekļu uzdavums.
13 Jyus asat zemes sōļs. Jo sōļs zaudej syurumu, ar kū gon jū īsōleit? Jys nadar vairs nikam, — ir izmatams ōrā ļaužu sameišonai. 14 Jyus asat pasauļa gaisma. Uz kolna stōvūšais mīsts navar pasaslēpt. 15 Ari nikas, aizdedzis sveci, nalīk jōs zam sīka, bet gon uz luktura, lai visim, kas ir mōjā, speidātu. 16 Tai lai speid ļaudim jyusu gaisma, ka tī radzātu jyusu lobūs dorbus un slavātu jyusu Tāvu, kurs ir dabasūs.
Jaunō un Vacō Īstōdejuma atteiceibas.
17 Nadūmojit, ka Es asu lykuma un pravīšu atcaltu nōcis. Na atcaltu, bet izpiļdeitu atgōju. 18 Un, patīši, jums soku: koleidz debess un zeme naizniks, nivīns jots, ni zeimeite nu lykuma napazuss, cikom vyss izapiļdeis.
19 Tai tad, jo kas vīnu pīsacejumu, pat vysmozōkū, atcaltu un ļaudis tai mōceitu, tys dabasu vaļsteibā tiks saukts par vysmozōkū. Turpretim, kas jū izpiļdeis un tai mōceis, tys dabasu vaļsteibā tiks saukts par lelu. 20 Un es jums soku: jo jyusu taisneiba nabyus pōrōka par Rokstim mōceitūs un farizeju, dabasu vaļsteibā jyus naīīsit.
Pīktō bausleiba.
21 Jyus dzērdējot, ka seņčim beja saceits: Tev nabyus nūkaut; jo kas nūkautu, tys ir nūdūdams tīsai. 22 Bet Es jums soku: Ikvīns, kurs uz sova brōļa dusmojās, ir nūdūdams tīsai. Un, kas sovu brōli sauc raka, tys ir nūdūdams augstajai padūmei; kas sauc par bezdīvi, tys ir nūdūdams eļnes gunei. 23 Un, jo tu, sovu dōvonu atnesis pi oltora, tur īgōdōsi, ka tovam brōļam ir kaut kas pret tevi, 24 pamet tur, oltora prīškā, sovu dōvonu un pyrmōk ej un izleigsti ar sovu brōli un tik tūlaik atgōjis upurej sovu dōvonu. 25 Steidzīs sasamīrynōt ar sovu pretinīku, koleidz tu vēļ ar jū esi ceļā, ka gadīnī pretinīks tevis nanūdūtu tīsōtōjam, un tīsōtōjs — tīsas kolpam, un tu natyktu īmasts cītumā. 26 Patīši, tev soku, tu naizīsi nu turīnes, koleidz nanūmoksōsi pādejō santima.
Sastō bausleiba.
27 Jyus dzērdējot, ka (seņčim) beja saceits: Tev nabyus lauleibas pōrkōpt. 28 Bet Es jums soku: Ikvīns, kas vāroj sīvīti, lai jū īkōrōtu sovā sirdī, ar jū lauleibu jau ir pōrkōpis. 29 Jo tova lobō acs tevi īļaunoj, izrauņ jū un svīd nu sevis nūst; tev tadei byus lobōk, jo pazaudēsi vīnu vīn nu sovim lūceklim, na kai, ka vysa mīsa tiks īmasta eļnē. 30 Jo tova lobō rūka tevi īļaunoj, nūcērt jū un svīd nu sevis nūst; tev tadei byus lobōk, jo pazaudēsi vīnu vīn nu sovim lūceklim, na kai, ka vysa mīsa tiks īmasta eļnē.
31 Tai pat ir saceits: Jo kas grib atstōt sovu sīvu, lai dūd jai izaškēršonas rokstu. 32 Bet es jums soku: Ikvīns, kas, izjamūt lauleibas lauzšonas gadejumu, atstōj sovu sīvu, dora tū par lauleibas lauzēju; kas atstōtū precej, lauž lauleibu.
Zvārasts.
33 Tōļōk, jyus dzērdējot, ka seņčim ir saceits: Tev nabyus nataisneigi zvērēt. Un, — izpiļdi tū, kū Kungam esi zvērējis. 34 Bet Es jums soku: Nazvērejit pavysam, ni dabasus pīsaucūt, jo tī ir Dīva gūda krāsls, 35 ni zemi pīsaucūt, jo tei ir Jō kōju pamēslis, ni Jeruzalemu pīsaucūt, jo tei ir lelō kēneņa piļsāta; 36 nazvērej ari sovas golvas vōrdā, jo tu pat vīna mota navari padareit par boltu vai malnu. 37 Jyusu runai jōir: tai, tai — nā, nā. Kas pōri par tū, tys paīt nu ļauna.
Atrībeiba.
38 Jyus dzērdējot, ka ir saceits: aci par aci, zūbu par zūbu. 39 Bet Es jums soku: Ļaunumam nasapretojit, bet gon, jo kas tev īsystu par lobū byudu, arī ūtrū jam pagrīz. 40 Tam, kas grib ar tevi tīsōtīs un atjimt nu tevis svōrkus, ari mēteli atdūd. 41 Jo kas tevi pīspīstu īt sev leidza vīnu jyudzi, ej ar jū divi. 42 Lyudzējam dūd; tam, kas grib palīnēt, naatsoki.
Īnaidnīki jōmīļoj.
43 Jyus dzērdējot, ka ir saceits: Mīļoj sovu tyvōkū, bet sovu pretinīku īneisti. 44 Bet es jums soku: Mīļojit sovus pretinīkus, labi dorit tim, kas jyusus īneist, un lyudzitēs par tim, kas jyusus vojoj un apmaloj: 45 lai tai jyus toptu par dabasu Tāva bārnim, kurs sovai saulei līk uzlēkt lobajim un ļaunajim un leitu syuta taisneigim un grēcinīkim. 46 Jo jyus mīļōsit tikai tūs, kas jyusus mīļoj, kaids tad jums nu tō byus nūpalns? Vai tad muitinīki ari tō pat nadora? 47 Jo jyus sveicynōsit tikai sovus draugus, kū tad pōrōku izdorot? Vai tad ari pogōni tai pat nadora? 48 Esit tad piļneigi, kai piļneigs ir jyusu debeseigais Tāvs!
© Aloizius Broks: Svātī roksti. Jezus Kristus Evangelijs und Apostolu Darbi 1933, Apostols vystules i apokalypsis 1937.
