XI.
1 Un nūtyka, ka Jezus, pabeidzis sovim divpadsmit mōceklim dūt pamōceibas, aizgōja nu turīnes tōļōk mōceitu un sludynōtu jūs mīstūs.
Jōņa Kristeitōja syutni pi K. Jezus.
2 Tad Jōņs, izdzērdis cītumā par Kristus dorbim, nūsyuteja divejus nu sovim mōceklim, 3 lai pavaicōtu: Vai Tu esi Tys, kam ir jōatnōk, vai mums jōgaida cyts. 4 Jezus jim atbiļdēja: Ejte un pasokit Jōņam tū, kū dzēržat un radzat: 5 oklī redz, klibī staigōj, špitaleigī palīk teiri, kūrlī dzērd, myrušī pīsaceļ un nabogim teik sludynōts Evangelijs. 6 Un svēteigs ir tys, kurs nu Manis naīsaļaunoj!
7 Pēc jūs aizīšonas, Jezus sōce runōt ļaužu pulkim par Jōni: Kō vārtūs izgōjat tūksnesī? Vai nīdres, kuru vējs lūka? 8 Bet kō tad vārtūs izgōjat? Vai meikstōs drēbēs gārbta cylvāka? Raug, kuri nosoj meikstas drēbes, dzeivoj kēneņu pilīs. 9 Bet kō gon jyus izgōjat? Pravīša vārtūs? — Jā, Es jums soku: pōrōka par pravīti. 10 Jys ir tadei tys, par kuru ir raksteits:
Raug, Es syutu Tova vaiga prīškā sovu eņgeli,
kurs sagatavōs Tev ceļu.
11 Patīši, Es jums soku: Nivīns lelōks par Jōni Kristeitōju nu sīvītes nav dzimis; bet, tūmār, pats mozōkais dabasu vaļsteibā par jū ir lelōks. 12 Nu Jōņa Kristeitōja dīnom leidz šam laikam dabasu vaļsteiba cīš pōrspāku, un pōrvarātōji jū laupa. 13 Visi tadei pravīši un lykums pravītōja leidz Jōņam. 14 Un, jo gribit pīkrist, jys ir tys Eliass, kam beja jōnōk. 15 Kam ir auss dzērdēšonai, lai klausās.
K. Jezus pōrmat naticeigajim.
16 Kam gon lai Es pīleidzynoju šytū paaudzi? Jei ir leidzeiga bārnim, kuri sādādami uz tērga laukuma, sauc sovejim saceidami: 17 Mes jums stabulējom, bet jyus nadejojat; mes vaimaņōjom, bet jyus naraudōjot.
18 Beja atgōjis Jōņs: ni jys ēde, ni dzēre, bet jī saceja: jamā ir naškeists gors. 19 Atgōja Cylvāka Dāls, — ād un dzer, bet jī soka: Raug, cylvāks, kas mīļoj daudzi ēst un veinu dzērt; jys ir muitinīku un grēcinīku draugs! Un šei gudreiba nu jūs dorbim tyka attaisnōta.
20 Tad Jys sōce pōrmest mīstim, kuramūs beja nūtykuse lelōkō breinumu daļa, ka navaidēja par grākim.
21 Bāda, tev, Koradzain, bāda tev, Betsaida! Jo Tyrā un Sydonā byutu nūtykuši tī breinumi, kas pi jums nūtyka, jau seņ jī maisūs un palnūs byutu vaidējuši par grākim. 22 Tai tad, Es jums soku: Tīsas dīnā Tyrai un Sydonai byus vīgļōk, na kai jums.
23 Un tu, Kafarnaum, vai na leidz dabasim esi paaugstynōts? — Tu nūsleidēsi leidz eļnei. Jo Sodomā byutu nūtykuši tī breinumi, kas tevī nūtyka, jei dzeivōtu vēļ šudiņ. 24 Tai tad, Es jums soku: Sodomas apvydam tīsas dīnā byus vīgļōk, na kai tev.
Pateiceibas lyugšona.
25 Tamā laikā Jezus, jimdams vōrdu, saceja:
Tāvs, dabasu un zemes Kungs,
Es Tevi slaveju,
ka Tu šytū esi paslēpis pret gudrim un prōteigim,
bet atklōjis vīnkōršim.
26 Jā, Tāvs, Tev tai ir labpaticis.
27 Muns Tāvs Maņ vysu ir atdevis,
un nikas cyts napazeist Dāla, vīneigi Tāvs,
un nikas napazeist Tāva, vīneigi Dāls,
un tys, kam Dāls tū gribēs atklōt.
28 Ejte pi Manis visi,
kas cīšat vōrgus, un apgryutynōti esit,
un Es jums atvīglynōšu.
29 Jemit munu jyugu uz sevis
un mōcotēs nu Manis,
Es tadei asmu lānprōteigs un pazemeigu, sirdi;
un jyus atrassit sovai dvēselei mīru.
30 Muns jyugs tadei ir maigs
un muna nosta ir vīgla.
© Aloizius Broks: Svātī roksti. Jezus Kristus Evangelijs und Apostolu Darbi 1933, Apostols vystules i apokalypsis 1937.
