XVII.
1 Un Jys saceja sovim mōceklim: Īļaunōšonu atīšona ir naizbāgama līta, bet bāda tam, caur kuru jōs atīt. 2 Byutu lobōk, jo jam pi kokla pīsītu dzērnovu akmini un īmastu jyurā, na kai kad jys vīnu nu šitim mozajim īļaunōtu.
3 Uzmonit poši sevi. Jo (pret tevi) sagrākōtu tovs brōļs, pōrsorgoj jū. Jo jys nūžālōs, atlaid jam. 4 Un jo septeņas reizes pret tevi sagrākōtu par dīnu un septeņas eizes ītu pi tevis saceitu: Es žāloju, — atlaid jam.
5 Apostoli saceja Kungam: Pavairoj mums ticeibu! 6 Bet Kungs atbiļdēja: Jo jums byutu ticeiba leidz sinepes gryudeņam, tad jyus varātu pavēlēt šytam kūkam: izarauņ nu šenes ar saknem un īsadēsti jyurā; un, bez šaubom, jyusu paklauseitu.
7 Jo kas nu jums, kam ir dēļ dorba vai dēļ gonim kolps, jam atejūt nu teiruma, pasaceitu: Ej tyuleņ un ījem vītu pi golda, 8 bet nasaceitu: Sagatavoj maņ vakareņas, apsajūz un kolpoj maņ, koleidz es paēsšu un padzeršu, un tad varēsi tu ēst un dzert, 9 vai tad jys kolpam lai pasateic, ka tys izpiļdeja jō pavēli? — 10 (Es gōdoju, ka nē). Tai ari jums, pēc izpiļdeišonas vysa tō, kas jums ir lykts, ir jōatsazeist, saceidamim: Mes asam nalīteigi kolpi; kas mums beja jōdora, tikai tū padarejom.
Desmit špitaleigūs.
11 Un nūtyka, ka, ejūt uz Jeruzalemu, Jys gōja pōri storp Semariju un Galileju.
12 Tyvojūtīs vīnai sadžai, Jam aizskrēja prīškā desmit špitaleigu cylvāku, un, nu tōlīnes nūstōjuši, 13 lelā bolsā sauce: Jezu, Mōceitōj, apsažāloj par mums. 14 Jys, tūs īraudzejis, saceja: Ejte un parōdit sevi goreidznīkim. 15 Un nūtyka: Ejūt jī palyka teiri. Un vīns nu tim, radzādams, ka ir palicis vasals, atsagrīze atpakaļ lelā bolsā slaveidams Dīvu, 16 un, pakritis uz vaiga pi Jō kōjom, Jam pasateice. Tys beja samarīts. 17 Bet Jezus jautōja: Vai na desmit ir palykuši teiri? Kur tad ir tī? 18 Vai tad ni vīns vairōk naatsaroda, kas atsagrīztu un Dīvam gūdu atdūtu, kai tik šytys svešinīks? 19 Tad Jys tam saceja: Celīs un ej, tova ticeiba tev paleidzēja.
Dīva vaļsteibas atīšona.
20 Kad farizeji nu Jō vaicōja, kod atīs Dīva vaļsteiba, tad Jys atsasauce un saceja: Dīva vaļsteiba atīt namonūt; 21 narunōs: Raug, jei ir te vai tur; tadei raug, Dīva vaļsteiba ir storp jums.
22 Tad Jys sovim mōceklim saceja: Atīs laiks, kad jyus gribēsit redzēt kaut vīnu Cylvāka Dāla dīnu, bet naredzēsit. 23 Jums gon teiks: Raug (Jys) ir te; raug, — tur. Bet naejit un naskraidit pēc jūs pakaļ. 24 Jo kai zibiņs, kad paspeid, spūdrums izalej nu vīna zemes gola leidz ūtrajam, tai pat nūtiks un ar Cylvāka Dālu Jō dīnā. 25 Bet īprīkš Jam byus daudzi jōcīš un nu šytōs tautas jōbyun atmastam.
26 Kai nūtyka Noesa dīnōs, tai nūtiks Cylvāka Dāla dīnōs: 27 ēde, dzēre, precējōs un gōja pi veira leidz pat tai dīnai, kad Noess īkōpe laivā. Tad atgōja yudiņa plyudi un vysus iznycynōja. 28 Ari Lota laikā tai pat beja: ēde, dzēre, pērka un pōrdeve, strōdōja un byuvēja. 29 Bet tamā dīnā, kad Lots nu Sodomas izgōja, nūkryta guņs ar sāru nu debesim un vysus iznycynōja. 30 Ari tamā dīnā, kad Cylvāka Dāls pasarōdeis, taipat nūtiks. 31 Kas tamā dīnā byus uz jumta, bet jō lītas ustobā, tys lai nakōp zemē jūs pajimtu; un kas ir teirumā, tys tai pat lai nasagrīž atpakaļ. 32 Pīminit par Lota sīvu.
33 Kas pyulēsīs izglōbt sovu dzeiveibu, tys jū pazaudēs; kas jū pazaudēs, tys izglōbs. 34 Es jums soku: jo tamā naktī byus divi vīnā gultā; vīnu pajims leidza, bet ūtrū atstōs. 35 Maļs divejōs pi vīnom dzērnovom; vīnu pajims leidza, bet ūtrū atstōs. 36 (Byus divi teirumā; vīnu pajims, ūtrū atstōs).
37 Jī atsasauce un Jam saceja: Kungs, kur tad? Bet Jys tim atbiļdēja: Kur ir maita, tur sasalosa un ērgli.
© Aloizius Broks: Svātī roksti. Jezus Kristus Evangelijs und Apostolu Darbi 1933, Apostols vystules i apokalypsis 1937.
