XVI.
1 Tad Jys saceja sovim mōceklim: Kaidam bogōtam cylvākam beja pōrvaļdnīks. Tū apsyudzēja jō prīškā, ka tys izškēržūt jō montu. 2 Atsaucis pi sevis, tam saceja: Kū es par tevi dzēržu? Nūdūd rēkinu par sovu pōrvaļdeišonu, jo tu vairs navari byut par pōrvaļdnīku. 3 Bet pōrvaļdnīks dūmōja pats sevī: Kū gon tūlaik lai es doru, kad muns kungs atjims nu manis pōrvaļdeišonu? Rakt es naspēju, ubogōt maņ ir kauns. 4 Zynu, kas doroms, lai ļaudis pījimtu mani sovōs mōjōs, kad byušu atstateits nu pōrvaļdeišonas. 5 Sasauce tad pi sevis vīnu pēc ūtra sova kunga porōdnīkus. Jys vaicōja nu pyrmō: Cik tu esi munam kungam porōdā? 6 Tys atbiļdēja: Symtu skrūžu eleja. Jys saceja: Pajem tyuleņ sovu porōda zeimi un atsasēdis pīroksti pīcdesmit. 7 Jys vacōja nu ūtrō: Cik tu esi porōdā? Tys atbiļdēja: Symtu māru kvīšu. Jys saceja: Pajem sovu porōda zeimi un pīroksti ostoņdesmit. 8 Kungs līleja nauzticeigū pōrvaļdnīku par tū, ka tys apkēreigi padareja. Tadei šō pasauļa bārni sovstarpejōs atteiceibōs ir apkēreigōki, na kai gaismas bārni.
9 Un Es jums, soku: Dorit sev draugus nu vyltu maņteibas, lai tī, kad jums tyvōsīs gols, jyusus pījimtu myužeigajōs nūmetnēs.
10 Kas ir uzticeigs mozōs lītōs, tys byus uzticeigs ari lelōs; bet kas ir nauzticeigs mozōs lītōs, tys byus nauzticeigs ari lelōs. 11 Un jo jyus nabejot uzticeigi vyltu maņteibā, kas tad jums uzticēs eistū? 12 Un jo jyus naasat uzticeigi pi sveša (monta), kas tad jums dūs jyusu īpašū? 13 Nivīns kolps divejim kungim kolpōt navar; vai nyu vīnu naīredzēs un ūtrū mīļōs, vai pi vīna pīsakers un ūtrū atmess. Jyus navarit kolpōt Dīvam un mamonai.
Farizeju līkuleiba.
14 Montkōreigī farizeji šytū vysu dzērdēja un Jū izsmēja. 15 Tad Jys tim saceja: Jyus izalīkat pret ļaudim taisneigi, bet Dīvs gon zyna jyusu sirdi; kas ļaudim redzīs augsts, Dīva prīškā ir rībeigs.
16 Lykums un pravīši beja leidz Jōņam. Nu tō laika teik sludynōta Dīva vaļsteiba, un ikvīns jamā izlītoj pōrspāku. 17 Vīgļōk ir debesim un zemei pazust, na kai kaut vīnai lykuma streipeņai. 18 Kas atstōj sovu sīvu un ar cytu precejās, tys lauž lauleibu; un kas nu veira atstōtū precej, tys lauž lauleibu.
Pīleidzeibas.
19 Beja kaids bogōts cylvāks, kas gērbēs purpurā un dōrgā lynu drēbē un ikdīnas prīceigi un jauki dzeivōja. 20 Pi jō durovom gulēja vīns nabogs, Lazars vōrdā. Jys beja vōtim apklōts 21 un labprōt gribēja sevi paseitynōt (ar druponom), kas kryta zemē nu bogōtnīka golda, (bet nikas jam tūs nadeve). Suni gōja un laizeja jō vōtis. 22 Un nūtyka, ka nūmyra nabadzeigais, un eņgeli aiznese jū uz Abraama klēpi; nūmyra ari bogōtnīks, un jū paglobōja (eļnē). 23 Cīsdams (eļnē) mūkas, jys pacēle acis un īraudzeja Abraamu un jō klēpī Lazaru. 24 Tad jys sauce saceidams: Tāvs, Abraam! Apsažāloj par mani un pasyut Lazaru, lai jys, pamērcējis yudinī sova pērsta golu, apslapynoj munu mēli; jo es šamā guņs līsmā cīšu mūkas. 25 Bet Abraams jam atbiļdēja: Padūmoj, dāls, tev dzeivē klōjōs labi, Lazaram — nalabi; bet tagad jys bauda īprīcynōšonu, un tu — mūkas. 26 Klōt pi tō storp mums ir lels bezdibiņs, tai ka nivīns, kas ari grybātu, navar nu šenīnes aizīt pi jums, ni ari nu jyusu pi mums atīt.
27 Tad jys saceja: Lyudzu tad tevi, tāvs, pasyu jū uz muna tāva mōju. 28 Maņ tadei ir pīci brōli. Lai jys tūs pōrsorgoj, ka ari jī natyktu šamā mūku vītā. 29 Bet Abraams atbiļdēja: Jim tadei ir Moizešs un pravīši, lai klausa tūs.
30 Bet jys saceja: Nē, tāvs, Abraam, jo kas nu myrūnim pi jūs īsarostu, tad gon jī atsagrīztu nu grākim. 31 Bet jys atbiļdēja: Jo jī naklausa ni Moizeša, ni pravīšu, tod jī naklauseis ari tūlaik, kad kaids nu myrūnim pīsacaltu.
© Aloizius Broks: Svātī roksti. Jezus Kristus Evangelijs und Apostolu Darbi 1933, Apostols vystules i apokalypsis 1937.
