XIV.
K. Jezus padora vasalu yudiņssērdzeigū.
1 Kad (Jezus) sabatā īgōja vīna īvārojama farizeja mōjā maizes āstu, tī Jū smaļki nūvārōja. 2 Un raug, Jō prīškā beja vīns yudiņssērdzeigs cylvāks. 3 Jezus jautōja nu lykuma zynōtōjim un farizejim saceidams: Vai breivi ir sabatā dareit vasalu, vai nē? 4 Tī klusēja. Tad Jys pajēmis, padareja tū vasalu un aizsyuteja prūjom. 5 Un tim saceja: Jo kuram nu jums vērss vai ezeļs īkrystu okā, vai tad navylktu tō sabata dīnā ōrā? 6 Uz tū jī navarēja nikō atbiļdēt.
Vītas ījimšonas vīseibōs.
7 Radzādams, ka īlyugtī ceņšās ījimt pyrmōs vītas, Jys pasaceja tim nōkušū pīleidzeibu: 8 Jo tevi kas īlyugtu kōzōs, tad nasasēst pyrmajā vītā, ka, laikam, nabyutu īlyugts kaids par tevi cīneigōks. 9 Cytaiž tys, kas jyusus obejus īlyudze, var, pīgōjis pi tevis, pasaceit: Dūd vītu šytam. Tad tev aizkaunātam vajadzēs ījimt pādejū vītu. 10 Jo tevi īlyudz, tad aizgōjis lobōk atsasēst pādejā vītā, lai atgōjis īlyudzējs tev saceitu: Draugs, raunīs augšōk. Tad tev byus gūds pret visim tim, kas ar tevi reizē sēd pi golda. 11 Tadei ikvīns, kas sevi augstynoj, byus pazamōts, kas sevi zamynoj, byus paaugstynōts.
Vīseibōs jōaicynoj nabogi.
12 Tad Jys saceja ari tam, kas Jū beja īlyudzis: Jo tu sareikoj pusdīnas vai vakareņas, tad nalyudz ni sovu draugu, ni sovu brōļu, ni sovu radinīku, ni ari bogōtūs kaimiņu; cytaiž jī īlyugs tevi un tu sajimsi sovu atmoksu. 13 Jo tu sareikoj maļteiti, tod īlyudz nabogus, krūpļus, slymus un oklus, 14 un tu byusi svēteigs, jo tim navā, ar kū tev atleidzēt. Gon tys byus atleidzāts taisneigūs augšamceļšonā.
Pīleidzeiba par maļteiti.
15 Bet vīns nu tim, kas ar Jū reizē beja pi golda, tū izdzērdis, Jam saceja: Svēteigs tys, kas jam daleibu pi maļteites Dīva vaļsteibā. 16 Tad Jys tam saceja: Kaids cylvāks, sareikōjis maļteiti, īlyudze daudzejūs (jimt daleibu). 17 Maļteitei sōcūtīs, izsyuteja sovu sulaini, lai īlyugtajim pasaceitu: Jau vyss ir sagatavōts, ejit. 18 Bet visi cyts pēc cyta sōce atsarunōt. Pyrmais saceja: Es nūpērku dryvu, un maņ jōīt tōs apsavārtu. Lyudzu īskaiteit mani par atvaiņōtu. 19 Ūtrs saceja: Es nūpērku pīcus pōrus vēršu, un jōīt tūs izmēginōtu. Lyudzu tevis īskaiti mani par atvaiņōtu. 20 Cyts otkon saceja: Es pajēmu sīvu, un tōpēc navaru aizīt. 21 Atsagrīzis atpakaļ, kolps tū pastōsteja sovam kungam. Tad saiminīks, aizdusmōts, sovam kolpam saceja: Ej tyuleņ uz piļsātas īlom un gatvem un sasauc šur nabogus, krūpļus, klybūs un oklūs. 22 Kungs, īsasauce kolps, vyss ir izdareits, kai pavēlēji, bet vēļ palīk breivas vītas. 23 Un Kungs kolpam saceja: Izej uz lelcelim un sātmolom un pīspīd tūs atīt, lai muna mōja byutu pylna. 24 Un Es jums soku, ka nivīns, kas beja īlyugts, munas maļteites nabaudeis.
Jezum pakaļ īšona.
25 Jam gōja pakaļ leli ļaužu pulki. Un Jys atsagrīzis uz tim saceja: 26 Jo kas atīt pi Manis, bet sova tāva, mōtes, brōļa, mōsu un ari sovas dvēseles naīneist, tys par Munu mōcekli navar byut. 27 Un kas sova krysta nanas un naīt Maņ pakaļ, tys Muns mōceklis byut navar.
28 Kas tad nu jums, grybādams uzceļt tūrni, pyrmōk nasasāst un naaprēkinoj izdavumu, vai tiks leidzekļu pabeigšonai? 29 Jo tys, īlicis pamatus, navarātu pabeigt, tod visi, kas tū radzātu, sōktu pīsasmīt 30 saceidami: Šytys cylvāks īsōce ceļt, bet navar pabeigt.
31 Vai ari kaids kēneņš, grybādams karōt pret ūtru kēneņu, pyrmōk nūsēdis naaprēkinōs, vai jys ar desmit tyukstūšom varēs nūsaturēt pretim tam, kas pret jū īt ar divdesmit tyukstūšom? 32 Jo nē, tad, koleidz tys vēļ ir tōli, syuteidams syutņus lyudz mīra. 33 Taipat ari ni vīns nu jums, kas naatsasoka nu vysa tō, kas jam ir, navar byut Muns mōceklis.
34 Sōļs ir loba līta; bet jo sōļs pazaudātu sovu syurumu, ar kū tad lai tū īsōlej? 35 Jys nader vairs ni zemei, ni māslim, — jū izmat ōrā. Kam auss ir dzērdēšonai, tys lai klausōs.
© Aloizius Broks: Svātī roksti. Jezus Kristus Evangelijs und Apostolu Darbi 1933, Apostols vystules i apokalypsis 1937.
