XII.
Cīsšonas un atolgōjums.
1 Tai kai mums vysapkōrt ir līcinīku mōkūņs, tad svīssim nūst vysus gryutumus, seviški grāku pynaklus un dūsimēs ar iztureibu mums prīšķā stōvūšōs saceikstēs, 2 un skateisimēs uz Jezus, ticeibas nūdybynōtōju un pīpiļdeitōju, kas prīcas dēļ, kaida jū sagaideja, pōrcīte krysta mūkas un pazamōšonu, bet tagad sēd pa Dīva krāsla lobajai. 3 Apdūmojit Tū, kas nu grēcinīkim pōrcīte tik lelu vojōšonu, lai jyus napagurtu un napalyktu vōji gorā.
4 Jyus ceiņā pret grāku vēļ naesit turējušīs pretim leidz ašņam, 5 un asot aizmērsuši tū pamūdynōjumu, kurs jums kai bārnim ir saceits: Muns bārns, napasmōdej Kunga pōrmōceišonas un naaizacērt, kad jys tevi nūrōj. 6 Kuru Kungs mīļoj, tū pōrmōca. Jys per ikvīnu dālu, kuru pījam.
7 Pōrmōceišonā esit pacīteigi. Dīvs pret jums izatur kai pret bārnim. Un kur gon byutu taids bārns, kura tāvs nabyutu pōrmōcejis? 8 Jo jyus palyktu bez pōrmōceišonas, kurai visi ir padūti, tad jyus nabyutu eistī, bet gon nalykumeigī bārni. 9 Un jo myusus pōrmōceja myusu mīseigī tāvi, bet mes jūs cīnejam, vai tad tū vairōk nav jōpasadūd goru tāvam, lai mēs dzeivōtu? 10 Tī myusus paturēja tikai nagaru laiku un pēc sovim īskotim pōrmōceja, bet šytys myusus pōrmōca myusu lobā, lai mes byutu Jō svātuma daleibnīki. 11 Lai gon izalīk, ka kotra pōrmōceišona tamā breidī na prīcu, bet gon sōpi sagōdoj, tūmār vēļōk jei tim, kas ir pōrmōceiti, dūd mīru nasūšū taisneibas augli. 12 Tōpēc izstīpit taišni nūlaistōs rūkas un treisūšūs ceļgolus 13 un ar sovom kōjom ejat taisnus ceļus. Lai tys, kas ir klybs, nasamaļdeitu, bet gon palyktu vasals.
Breidynōjumi un pamūdynōjumi.
14 Vysvairōk pyulejitēs par mīru ar visim un svātumu, jo bez tō nivīnam Kunga naredzēt. 15 Uzmonit, lai nivīns nu Dīva žēlesteibas naatkrystu, lai naizaugtu kaida ryugta sakne, naizdareitu zaudējuma un nasamaitōtu cytu; 16 lai nabyutu kaids pakleidis un vīglprōteigs kai Ezaus, kurs par vīnu ēdīni atdeve sovu pyrmdzimteibu. 17 Jyus gon zynot, ka jys vēļōk gribēja svēteibu montōt, bet tyka atraideits. Un jys naatroda īspējameibas izleigt, lai gon jōs meklēja ar osorom.
18 Jyus naasot pīgōjuši pi naaizskarama kolna, ni pi dadzynojūšōs guņs, ni arī pi myglas, tymsuma un nagaisa, 19 ni pi taures skaņas, ni ari pi runas bolsa, kuru dzēržūt tī ļaudis lyudze, lai pōrstōtu uz jim runōt, 20 jo jī navarūt izturet tō, kas jim beja saceits: Jo pat lūps pīsaskartu pi kolna, lai teik nūmātōts ar akminim. 21 Jā, tik šausmeiga beja tei parōdeiba, ka pat Moizešs īsasauce: Es treisu un drebu. 22 Bet jyus asot pīgōjuši pi Siona kolna, pi dzeivō Dīva piļsātas, pi debeseigōs Jeruzalemes, pi naskaitamim engeļu pulkim, 23 pi pyrmdzymtūs draudzes, kas ir pīraksteita dabasūs, pi Dīva, vysu tīsōtōja, pi piļneibu sasnāgušūs taineigūs dvēselem, 24 pi Jezus, Jaunō Īstōdejuma Vydōtōja un pi apsvaideišonas ašņa, kurs sauc daudz styprōk kai Abeļa asnis.
25 Raugat, ka jyus napasmōdātu Tō, kas te runoj. Jo nu strōpes naizbāga tī, kas pasmōdēja jū tad, kad jys runōja vērs zemes, tū vairōk naizbēgsim mes, jo atsastōsim nu Tō, kas (mums runoj) nu dabasim. 26 Tūlaik Jō bolss satrycynōja tikai zemi, bet tagad jys sludynoj saceidams: Vēļ reizi Es satrycynōšu na tik vīn zemi, bet arī dabasus. 27 Bet tys „vēļ reizi“ nūrōda tū, ka tys, kas, kai radeits, satrycynōšonai ir padūts tiks pōrmaineits, lai palyktu tys, kas satrycynōšonai nav padūts. 28 Tai kai mes montōsim nasatrycynojamu vaļsteibu, tad mums jōir pateiceigim un jōkolpoj Dīvam ar gūdbejeibu un baili, 29 jo „myusu Dīvs ir kai aprejūšō guņs.“
© Aloizius Broks: Svātī roksti. Jezus Kristus Evangelijs und Apostolu Darbi 1933, Apostols vystules i apokalypsis 1937.
