XXVII.
Pōvuls ceļā uz Romu
1 Kad beja nūlamts braukt uz Italiju, Pōvulu un cytus īslūdzeitūs nūdeve kaidam Augusta nūdaļas simtnīkam, vōrdā Julijam. 2 Mes īkopem vīnā adramitīšu kugī, kuram vajadzēja apbraukt Azijas krostus un laidemēs ceļā. Ar mums reizē beja nu 3 Makedoinjas Tessalonikim Aristarchs. Nōkūšā dīnā mes ībraucem Sidonā. Julijs Pōvulu īvārōja un atļōve jam apcīmōt sovus draugus un vajadzeigū sev īgōdōt. 4 Izbraucūt nu šenīnes, mes pabraucem Cypram garum, jo beja pretejais vējs. 5 Tai mes pi Cilicijas un Pamfilijas pōrbraucem jyuru un ībraucem Myrā, kura ir Lycijā. 6 Tur simtnīks atroda vīnu Aleksandrijas kugi, kurs brauce uz Italiju un pōrvītōja myusus tamā. 7 Ceļōjums uz prīšku gōja lānam, un tikai pēc vairōkom dīnom ar gryuteibom mes nūklivom Knidas apgobolā. Tai kai vējs naļōve mums tur pīstōt, mes aizbraucem Salmones tyvumā uz Kretu. 8 Un ar gryuteibom pabraukuši garum, ībraucem vīnā vītā, kuru sauc Kaloi Limenes, Laseas mīsta tyvumā. 9 Kad daudz laika jau beja nūtecējis, un gavēņs jau beja pagōjis, un kugōšona beja apdraudata, Pōvuls jūs pōrsorgōja saceidams: 10 Veiri, es radzu, ka kugōšona byus saisteita ar draudim un lelim zaudējumim na tikai dēļ precem un kug’a, bet ari dēļ myusu dzeiveibas. 11 Bet simtnīks styurmaņam un kug’a īpašnīkam vairōk ticēja, na kai Pōvula vōrdim. 12 Īvārojūt tū, ka pīstōtne zīmōšonai nabeja izdeveiga, vairōkums nūsprīde braukt tōļōk un, jo byus īspējams, sasnēgt Feniksu un tur palikt par zīmu Kretes pīstōtnē, kura nu dīnvydim un zīmeļvokorim ir aizsorgōta.
13 Vīglam dīnavydu vējam pyušūt, dūmōja, ka nūdūmōtū sasnēgt varēs, un, pacāluši ankari un turūtīs te pat pi Kretas krostim, brauce uz prīšku. 14 Bet pēc nagara laiceņa kug’am vērsum drōzēs auka, sauktō Zīmeļ‐reitumu auka. 15 Tai kai kugis tyka rauts, un aukai pretim nūsaturēt nabeja īspējams, laidemēs pa vējam. 16 Mozajai saleņai, sauktajai Kauda, mes pabraucem garum un ar lelom mūkom saturējom glōbšonas laivu. 17 Pēc tam, kad jū īcēle, nūstōdeja atspaidus un apsēja kugi. Beidamīs, ka natikt Syrtā, satyna zēgeles un ļōve dzeit tōļōk. 18 Vātrai trokojūt, nōkūšā dīnā izsvīde ōrā daļu nu krōvas, 19 un trešā dīnā ar sovom rūkom svīde ōrā kuģ’a pīdarumus. 20 Vairōkas dīnas naredzēja ni saules, ni zvaigžņu. Bet auka bez pōrstōšonas trokōja tōļōk. Mums zuda pādejō izaglōbšonas cereiba. 21 Un jau garōku laiku ļaudis nikō nabeja āduši.
Tad Pōvuls, jūs vydā nūstōjis, saceja: Veiri, vajadzēja paklauseit manis un nu Kretas nūst nabraukt, tad šytūs brīsmu un zaudējumu nabyutu cītuši. 22 Un tagad es jums īteicu dūšas nazaudēt, jo, izjamūt kugi, napazuss nivīns cylvāks. 23 Šūnakt pat maņ pasarōdeja Dīva, kuram pīdaru un kolpoju, eņgeļs 24 un saceja: Nasabeist, Pōvul, tev keizara prīškā byus jōīt; bet raug, Dīvs tev dōvynōja vysus tūs, kuri ar tevi reizē brauc. 25 Tōpēc, veiri, gorā nakreitit. Es Dīvam tycu, ka nūtikstai, kai maņ ir saceits. 26 Mums jōpīstōj pi kaut kaidas solas.
27 Kad myusu vatraiņajā ceļōjumā par Adriju īstōja jau četrupadsmytō nakts, kug’a ļaudis sajuta ap pušnaktim tyvojūšūs kaut kaidu zemi. 28 Īmatūt pasvoru atroda, ka dziļums ir dividesmit ūlekšu. Par nalelu gobolu mēreidami atroda pīcpadsmit ūlekšu dziļuma. 29 Beidamīs, ka natikt uz kliņts, nu kug’a īpakalejō gola jī īmete četrus ankurus un ilgōjōs pēc dīnas atnōkšonas 30 Kug’a ļaudis tad mēginōja nu kug’a izbēgt. Jī pošlaik laide jyurā glōbšonas laivu, itkai grybādami ari nu prīkšgola īmest ankurus.
31 Tad Pōvuls simtnīkam un karaveirim teice: Jo tī kugī napaliks, jums izaglōbt nav īspējams. 32 Tad karaveiri pōrcērta laivas vērvi un palaide jū nūkrist. 33 Dīnai austūt Pōvuls lyudze vysus pasastyprynōt saceidams: Šudiņ tadei jau ir četrupadsmit dīnu, kai jyus gaidot, atsaturūt nu ēdīņa, nikō naāsdami. 34 Tōpēc es jyusus aicynoju jyusu veseleibas dēļ pasastyprynōt. 35 Nivīnam tadei nu jums pat mots nu golvas napazuss. Pēc šytūs vōrdu, pajēmis maizi, jys, visim radzūt, pateice Dīvam un salauzejis sōce ēst. 36 Tad visi palyka drūsi un taipat sōce styprynōtīs. 37 Uz kug’a myusu vysu beja divi simti septeņdesmit sešas personas. 38 Paāduši, lai kugi padareitu vīglōku, sasvīde jyurā labeibu.
39 Dīnai īstōjūt, jī tōs zemes vēļ napazyna, bet, īraudzejuši zamim krostim pīstōtni, nūlēme, jo byus īspējams, vērzeit tur kugi. 40 Pacāluši tad ankurus, palaide jyurā, un, atraisejuši styures saitas un prīškas zēgeli uzstōdejuši vējam, laidēs braukt uz molu. 41 Uzskrīnūt uz sēkļa, kug’a prīkšgols īsagrīze tai, ka pat nakustēja, bet pakalejais gols nu viļņu drūzmes sōce ērt. 42 Tad karaveiri apcītynōtūs gribēja nūnōvēt, ka kaids aizpeļdējis nanūbāgtu. 43 Bet simtnīks, grybādams izglōbt Pōvulu, tūs nūdūmu izjauce un tim, kas mōcēja maut, lyka mestīs jyurā un kai pyrmajim tikt uz sauszemes. 44 Pōrejūs iznese pa daļai uz dēlim, pa daļai uz kug’a atlykumim. Tai un nūtyka, ka visi ļaudis sauszemi sasnēdze.
© Aloizius Broks: Svātī roksti. Jezus Kristus Evangelijs und Apostolu Darbi 1933, Apostols vystules i apokalypsis 1937.
