XXV.
Pōvuls Festusa prīškā.
1 Trejs dīnas pēc īsarasšonas provincē, Festus nu Cezarejas aizbrauce uz Jeruzalemu. 2 Vērsgoreidznīki un jūdu vodūni, īsaroduši pi jō, apvaiņōja Pōvulu un lyudze 3 jō labvēleibas, ka pavālātu Pōvulu pōrsyuteit uz Jeruzalemu. Jī tadei beja sagatavōjuši slāptuves, ka jū ceļā nūnōvēt. 4 Bet Festus atbiļdēja, ka Pōvuls asūt Cezarejas cītumā, un ka ari jys pats ōtri tur aizbraukšūt. 5 Tai tad tī nu jums, kas ir pylnvarōti, lai brauc leidza un, jo tys cylvāks kaidu nūzigumu ir izdarejis, lai jū apsyudz.
6 Nūdzeivōjis storp jim na vairōk par ostoņom vai desmit dīnom, jys atsagrīze atpakaļ uz Cezareju un nōkūšā dīnā, nūsēdis tīsas krāslā, lyka atvest Pōvulu. 7 Leidz kū īvede Pōvulu, ap jū apkōrt apstōja Jeruzalemas jūdi un cēle jam prīškā daudzus un svoreigus apvaiņōjumus, kuru tūmār pīrōdeit navarēja. 8 Pōvuls atsataisnōšonas nūlyukā saceja: Es naasmu nikō ļauna izdarejis ni pret jūdu lykumu, ni pret svētneicu, ni ari pret keizari.
9 Festus, grybādams jūdim īpatikt, atsasauce uz Pōvulu un saceja: Varbyut gribi īt uz Jeruzalemu un tur šamā lītā nu manis sajimt sprīdumu. 10 Bet Pōvuls saceja: Es stōvu keizara tīsas krāsla prīškā, tur maņ vajag byut tīsōtam. Jūdim, kai tu pats tū labi zini, es nikaidas pōresteibas naasmu izdarejis. 11 Jo es asmu nataisneigs, vai ari kaut kū izdarejis, par kū mani jōsūda ar nōvi, es mērt nasalīdzu, bet, jo tī apvaiņōjumi, kurus pret mani ceļ, ir bez pamata, nivīns manis jim nūdūt nadreikst. Es atsasaucu uz keizari.
12 Tad Festus, aprunōjis ar sovim padūmnīkim, saceja: Tu atsasauci uz keizari? — Keizara prīškā īsi. 13 Pēc dažom dīnom Cezarejā īsaroda kēneņš Agrippa ar Bernike Festusa apsveiktu. 14 Kad jī tur palyka vairōkas dīnas, Festus pastōsteja kēneņam Pōvula lītu saceidams: Šeit apcītynōjumā ir vīns veirs jau nu Feliksa laikim. 15 Kad es beju Jeruzalemā, jō lītā pi manis īsaroda vērsgoreidznīki un jūdu vacōkī un lyudze jū nūtīsōt. 16 Bet es jim atbiļdēju: Pi romīšim navā taida īroduma kaut kū nūdūt, jo īprīkš apvaiņōtais navā redzējis apvaiņōtōju un jam navā bejuse dūta izdeveiba pret apvaiņōjumim sevi attaisnōt. 17 Kad jī īsaroda šite, es bez kavēšonōs nōkūšajā dīnā nūsādu tīsas krāslā un lyku atvest apcītynōtū. 18 Apvaiņōtōji gon uzastōja, bet pret jū ni vīna tik svoreiga apvaiņōjuma, kai beju gaidejis, nauzrōdeja. 19 Jī cēle pret jū tikai dažus sovas religijas streidu jautōjumus un kaidu nūmyrušū Jezu, par kuru Pōvuls apgolvoj, ka asūt dzeivs. 20 Maņ tad šytamā streidu jautōjumā cēlēs šaubas, un es pavaicōju, vai jys nagrybātu īt uz Jeruzalemu, lai tur topt iztīsōtam. 21 Bet tai kai Pōvuls īnese atsasaukšonu, lai jū uzglobōtu leidz lītas izškēršonai nu Augusta, es jū lyku paturēt zam aizsardzeibas, koleidz aizsyuteišu pi keizara.
22 Tad Agrippa Festam saceja: Es ari grybātu tū veiru dzērdēt.
Tys atbiļdēja: Reit pat varēsi jō klauseitīs.
Pōvuls Agrippas prīškā.
23 Nōkūšajā dīnā, kad lelā greznumā īsaroda Agrippa un Bernike un reizē ar tō mīsta dižveirim un vērsinīkim īgōja tīsas nomā, uz Festa pavēli īvede ari Pōvulu. 24 Tad Festus saceja: Kēneņ Agrippa, un jyus visi klōtasūšī veiri! Raugot, šytys ir tys, kura dēļ jūdu bori kai Jeruzalemā, tai ari šite nu manis pīprosa saukdami: Šytys vairs dzeivōt nadreikst! 25 Es gon pōrsalīcynōju, ka jys navā nikaida nōvi peļnejūša nūziguma padarejis, bet kad jys atsasauce uz Augustu, nūlēmu jū aizsyuteit tur. 26 Bet es nikō nūteikta nazynu, kū kungam par jū raksteit. Tōpēc es jū tagad stōdu jyusu, seviški tovā, kēneņ Agrippa, prīškā, lai es pēc nūpratynōšonas zynōtu kaut kū pīraksteit. 27 Maņ tadei izalīk byutu naprōteigi, apcītynōtū aizsyuteit, bet apvaiņōjuma nauzrōdeit.
© Aloizius Broks: Svātī roksti. Jezus Kristus Evangelijs und Apostolu Darbi 1933, Apostols vystules i apokalypsis 1937.
