IV.
Jōsasorgoj nu moldu mōceibom.
1 Gors soka skaidri, ka vālōkūs laikūs daži nu ticeibas atkriss un pīsakers moldu gorim un ļaunō gora mōceibom. 2 Pi tō jī pīnōks caur līkuleigu malu runōtōju izaturēšonu, kas poši sev sirdsapziņas kai ar dedzeiklu ir īzeimējuši. 3 Jī nūlīgs precētīs un ēst dažus ē dīņus, kurus Dīvs ir radejis, lai tī, kas ir ticeigi un ir pazynuši patīseibu, ar pateiceibu āstu. 4 Vyss, kū Dīvs radeja ir lobs, un nikas nav atmatams. Kas ar pateiceibu teik āsts, 5 tys teik pōrsvēteits caur Dīva vōrdu un caur lyugšonu.
6 Jo šytai brōļus mōceisi, tod tu byusi lobais Jezus Kristus kolps, kas sevi uztur ar ticeibas vōrdim un pareizu mōceibu, kurai tu esi pīkritis. 7 Nasvātōs bōbu pļōpas nūraidi. Vyngrojīs padīveibā pats. 8 Mīsas vyngrynōšona moz kū leidz, bet padīveiba ir vysam nūdereiga, jai ir kai tagadejōs tai arī nōkūšōs dzeives apsūleišona. 9 Šytys vōrds ir patīss un vysā pījamams. 10 Tōdēļ arī mes pyulejamēs un karojam. Mes sovu cereibu asom lykuši uz dzeivō Dīva, kas ir vysu ļaužu un it sevišķi ticeigūs Pesteitōjs.
11 Šytū sludynoj un mōci! 12 Un lai nivīns tevis nasmōdej tova jaunuma dēļ. Esi pats ticeigajim pīmārs vōrdūs, dorbūs, mīlesteibā, ticeibā un ceisteibā. 13 Koleidz es aizīšu, tu veļtej sevi prīškā laseišonai, pamūdynōšonai un pamōceišonai. 14 Naesi nūlaideigs žēlesteibas dōvonā, kas tevī ir, kas tev pravītōjuma vōrdu deļ caur presbiteru rūku uzlikšonu ir dūta. 15 Tamā strōdoj, tamā dzeivoj, lai tovas sekmes visim byutu radzamas. 16 Uzmoni pats sevi un mōceibu, palīc tamā nagrūzeits. Jo tu šytū dareisi, tad tu izglōbsi pats sevi un sovus klauseitōjus.
© Aloizius Broks: Svātī roksti. Jezus Kristus Evangelijs und Apostolu Darbi 1933, Apostols vystules i apokalypsis 1937.
