III.
Omoti Bazneicā.
1 Šys vōrds ir patīseigs: Jo kas ceņšās pēc veiskupa omota, tys ceņšās pēc loba dorba. 2 Veiskupam vajaga byut navainojamam, tik vīnu reizi laulōtam, attureigam, gūdprōteigam, gūdeigam, vīsmīleigam, izmōceitam, 3 kas nav nūsadevis dzeršonai, nav uzbōzeigs, bet ir lānprōteigs un mīrmīleigs, kas nav montkōreigs, 4 bet gon ir lobs sovas sātas saiminīks un sovus bārnus patur paklauseibā un gūdbejeibā. 5 Un jo kas naprūt vaļdeit pats sovas sātas, kai tad jys varēs ryupētīs par Dīva Bazneicu? 6 Jys arī navar byut jaunatsagrīzušais, ka napalyktu lepneigs un nakrystu valna tīsā.
7 Arī pi ōrpusē asūšajim jam jōbyun lobai slavai, ka jys nakrystu ļaunōs aprunōs un ļaunō gora spūstūs.
8 Tai pat arī diakonim jōir gūdojamim, na divkūseigim, na taidim, kas pasadūd veinam un nagūdeigai peļņai. 9 Ticeibas nūslāpumu jī lai patur teirā sirdsapziņā. 10 Arī jūs īprīkš jōpōrbauda un tik tad jim ir uztycams omots, jo ir navaiņojami.
11 Arī sīvītem jōir navainojamom, na mēlneseigom, bet attureigom un vysōs lītōs uzticeigom.
12 Par diakonim var byut tikai vīnu reizi laulōti, kas labi pōrvolda sovus bārnus un sovu sātu. 13 Jo tī, kas diakona omotu teicami izpylda, īgyun gūdojamu vītu un lelu drūšeibu ticeibā, kas ir pamatōta ikš Jezus Kristus.
14 Šytū es tev rokstu cereibā pi tevis ōtri aizīt. 15 Bet jo es aizakavātu, tad tev jōzyna, kai vajag izaturēt Dīva nomā, kas ir dzeivō Dīva Bazneica, patīseibas bolsts un pamats. 16 Un patīsai lels ir padīveibas nūslāpums: Jys ir pasarōdejis mīsā, ir aplīcynōts caur Goru, ir pasarōdejis engelim, ir sludynōts tautom, pasaulī ir ītycāts un gūdeibā pījimts.
© Aloizius Broks: Svātī roksti. Jezus Kristus Evangelijs und Apostolu Darbi 1933, Apostols vystules i apokalypsis 1937.
