III.
1 Tai pat arī jyus, sīvas, esit padeveigas sovim veirim, lai arī tī, jo kas vōrdam pretōtūs, caur sīvu dzeivi bez vōrdim teik īmontōti, 2 radzādami jyusu dīvbaileigū, navaineigū dzeivi. 3 Jyusu skaistums lai napastōv ōrejā motu sukōšonā, zalta lītu uzkōršonā un dōrgu drēbu apviļkšonā, 4 bet gon īkšejō cylvāka nazyustūšajā skaistumā ar maigu un mīreigu raksturu un taidam ir vērteiba Dīva prīškā. 5 Tai agrōk sevi skaistynōja svātōs sīvītes, kas sovu cereibu lyka ikš Dīva: Jōs sovim veirim beja padeveigas. 6 Tai Sara beja paklauseiga Abraamam saukdama jū par kungu. Jyus byusit jōs meitas, jo jyus taisneigi dzeivōsit un nasabeisit nikaidu draudu.
7 Tai pat arī jyus, veiri, esit izprateigi sadzeivē ar sīvom, kai vōjōkū daļu. Esit pret jom gūdbejeigi, jo jōs ir dzeiveibas žēlesteibas leidzmantineicas. Tai jyusu lyugšonas nikas natraucēs.
8 Beidzūt, visi esit vīnprōteigi, pilni leidzjyuteibas un brōliskōs mīlesteibas, pilni žālsirdeibas un pazemeibas. 9 Par ļaunu naatmoksojit ar ļaunu, par pasmōdēšonu ar pasmōdēšonu, bet gon cyts cytam esit labvēleigi; jyus asot aicynōti, lai byutu svēteibas mantinīki. 10 Jo kas sovu dzeivi grib padareit mīlesteibas cīneigu un grib redzēt prīka dīnas, tys sovu mēli lai attur nu ļauna un sovas lyupas nu viļteibas runōšonas; 11 lai atsagrīž nu ļauna un dora lobu, lai meklej mīra un pēc jō lai ceņšās. 12 Kunga acis ir pagrīstas uz taisneigajim un Jō ausis dzērd tūs saukšonu, bet nataisneibas dareitōjus skars Kunga skots.
Uzticeiba Kristum dzeivē un cīsšonōs.
13 Kas gon jums varātu kaitēt, jo jyus dedzeigi steigtūs pēc loba. 14 Un jo jums taisneibas dēļ vajadzātu cīst, tad jyus asot svēteigi. Nasabeistit un nauzatraucit, jo arī jyusus baida; 15 turitēs tikai svāti sovōs sirdīs pi Kristus Kunga, esit vysod gotovi ikvīnam, kas nu jums pīpraseitu nūrēkina par cereibu, kura jyusus styprynoj, atbiļdēt; 16 tūmār mīrmīleigi un gūdbejeigi, ar lobu sirdsapziņu, lai tī, kas jyusu lobū dzeivi ikš Kristus apšaubeitu, sovōs aizdūmōs tyktu aizkaunāti, 17 jo lobōk ir cīst, jo taida byutu Dīva gryba, lobu dorūt, na kai dorūt ļaunu.
18 Arī Kristus reizi ir nūmiris par grākim, taisneigais par nataisneigajim, lai myusus aizvastu pi Dīva. Mīsas pēc Jys izcīte nōvi, bet dvēseles pēc ir pīcalts dzeivei. 19 Ar tū Jys nūgōja uz cītumu un sludynōja dvēselem, kuras agrōk Noesa laikā beja naticeigas. 20 Tūlaik Dīva pacīteiba gon gaideja, koleidz byus uzbyuvāts šķērsts un tikai nadaudzejī, tys ir ostoņas dvēseles caur yudini tyka izglōbtas. 21-22 Šytam kai pretstots ir kristeiba, kas izglōb jyusus; tei nav nūteireišona nu mīsas nateireibom, bet gon saucīņs uz Dīvu pēc lobas sirdsapz ņas ar Jezus Kristus augšamceļšonōs spāku, kurs (uzvarējis nōvi, lai mes byutu myužeigōs dzeives mantinīki) ir uzkōpis dabasūs un sēd pa Diva lobajai, kur Jam ir padūti engeli, spāki un vareibas.
© Aloizius Broks: Svātī roksti. Jezus Kristus Evangelijs und Apostolu Darbi 1933, Apostols vystules i apokalypsis 1937.
