Tobit 4

1 Tajā pašā dienā Tobits atcerējās sudrabu, ko bija noglabājis pie Gabaēla mēdiešu Ragos, 2 un pie sevis sacīja: “Redzi, es lūdzu sev nāvi. Tad nu pasaukšu savu dēlu Tobiju un atklāšu viņam par šo sudrabu, pirms man jāmirst.” 3 Un viņš pasauca savu dēlu Tobiju, un tas atnāca pie viņa, un viņš tam sacīja: “Apglabā mani labi un godā savu māti, un nepamet viņu nekad savā dzīvē, un dari viņai to vislabāko, un neapbēdini viņu nekad nevienā lietā. 4 Atceries viņu, dēls, jo daudz briesmu viņa ir piedzīvojusi tevis dēļ, kad biji viņas miesās, un, kad viņa nomirs, apglabā viņu līdzās man vienā kapā. 5 Un visas savas dienas, dēls, atceries Kungu, un lai tu neiedomātos grēkot un pārkāpt viņa baušļus, dari taisnības darbus visas savas mūža dienas un nestaigā netaisnības ceļus, 6 tādēļ ka tiem, kas turas pie taisnības, labi veicas viņu darbos. 7 Visiem, kas turas pie taisnības, dod žēlsirdības dāvanas no savas mantas, un lai tava acs nav skaudīga darīt žēlsirdību, nenovērs savu skatienu ne no viena nabaga, lai no tevis nenovēršas Dieva vaigs. 8 Pēc savas pārticības, pēc saviem ienākumiem dari žēlsirdības darbus: ja tev nedaudz mantas, nebaidies no mazuma darīt žēlsirdības darbus. 9 Tā tu noguldīsi labu mantu sev pašam grūtām dienām, 10 tādēļ ka žēlsirdības darbi izglābj no nāves un neļauj ieiet tumsībā, 11 jo tā ir laba dāvana visiem, kas dara žēlsirdības darbus Augstākā priekšā. 12 Piesargies, dēls, no jebkādas izvirtības un sievu labāk ņem no savu tēvu dzimtas, neņem sievu no sveštautiešiem, ne arī tādu, kas nav no tava tēva cilts, tādēļ ka mēs esam praviešu dēli. Noa, Ābrahāms, Īzaks, Jēkabs, visi mūsu tēvi jau no šā laika iesākuma, atceries, mans dēls, – viņi visi ņēma sievas no saviem cilts brāļiem un tika svētīti savos bērnos, un viņu dzimums iemantos zemi. 13 Un tagad, dēliņ, mīli savus cilts brāļus un nekļūsti sirdī augstprātīgs pret saviem cilts brāļiem, savas tautas dēliem un meitām, atsakoties ņemt sev sievu no tiem, jo no augstprātības ceļas pilnīgs sajukums un pazušana, bet no lepnības ceļas zaudējums un trūkums, jo lepnība ir visa posta māte. 14 Neatliec ne uz dienu neviena cilvēka algu, kas pie tevis strādā, bet atdod viņam bez kavēšanās, un, ja tu kalposi Dievam, tev tiks atdots. Esi uzmanīgs, dēls, visos savos darbos un uzvedies kā labi audzināts visos savos ceļos. 15 Ko tu pats nīsti, to nedari nevienam. Nedzer vīnu piedzerdamies, tā ka dzeršana lai tevi nepavada tavā ceļā. 16 Trūkumcietējam dod no savas maizes un kailajiem no savām drēbēm. No savas pārpilnības dod žēlsirdības dāvanas, un lai tava acs nav skaudīga darīt žēlsirdības darbu. 17 Dod dāsni maizi taisno bērēs, bet nedod neko grēciniekiem. 18 Pie ikviena saprātīga meklē padomu un nekādu lietderīgu padomu nenopel. 19 Ik brīdi slavē Kungu Dievu un no viņa izlūdzies, ka tavos ceļos tev labi veiktos un visas tavas takas un nodomi labi sekmētos, tādēļ ka nevienam cittautietim nav padoma, bet Kungs ir tas, kas dod visu labo, un, kuru vien viņš grib, to pazemo pēc savas gribas. Un tagad, dēls, piemini manus baušļus, tā ka tie netiktu izdzēsti no tavas sirds. 20 Un tagad, dēls, es tev atklāju par desmit talantiem sudrabā, ko esmu noguldījis pie Gabaēla, Gabri dēla, mēdiešu zemē Ragos. 21 Nebaidies, dēls, ka esam kļuvuši nabagi, tev piederēs ļoti daudz laba, ja vien bīsies Dieva un bēgsi no jebkura grēka un darīsi to labāko Dieva, sava Kunga, priekšā.”