Piektais pretnostatījums: neziņas tumsa un bauslības gaisma
1 Diži ir tavi spriedumi, nav viegli skaidrojami,
redzi, tādēļ nemācītie maldījās.
2 Domādami, ka ir apspieduši svēto tautu,
viņi paši, kuriem bauslības nav,
no mūžīgās apredzības bēgot, savu pajumšu
gūstā bija sagūluši,
tumsas savažoti, dziļas un ilgas nakts dzelžos
sakaltām kājām,
3 jo viņi, kas bija iedomājušies,
ka nespodrs nemiņas aizkars slēps slepenos grēkus,
tika izklīdināti, pārbijušies un satraukti, ieraugot rēgus.
4 Pat visapslēptākajās pakaktēs glābjoties,
viņi nepaglābās no bailēm,
šausma skandoņa šķindot tos apņēma,
vaiksti rādījās nomāktiem vaigiem, bez smaida.
5 Tik stipras uguns nebija, kas spētu gaismot.
Spulgo zvaigžņu liesmas neuzdrīkstējās
apmirdzēt drūmo nakti.
6 Vien drausmu pilna guns, neviena neiedegta,
izcauri plaikšņodama, viņiem parādījās;
bet šāda nebijuša skata šausminātiem
redzamais šķita vēl ļaunāks.
7 Burvestību mākai nesekmējās māņi;
lepnais padoms pieredzēja kaunu:
8 tie, kuri bailes un nemieru
solījās izdzīt no sirgstošās dvēseles,
paši sirga ar smieklīgām izbailēm.
9 Lai gan nekas briesmīgs tos nebiedēja,
jau kukaiņu garāmiešanas vien
un rāpuļu švīkstoņas iztramdīti,
viņi, vai mirstot aiz bailēm,
uzlūkot liedzās pat gaisu,
no kā nekur nevar izvairīties.
10 Tik ļoti gļēvs ir ļaunums, ko paša liecība tiesā,
ko sirdsapziņas mocītu, pavada nospiedošais,
11 jo bailes jau nav nekas cits
kā vien prāta spēju atteikšanās palīdzēt.
12 Jo mazāk var apjaust to, kas sagaidāms,
jo draudīgāka šķiet neziņa, kas mokām pamatā.
13 Un tā šajā patiesi bezspēcīgajā naktī,
kas augšup kāpa no visdziļākajiem
bezspēcīgās mirušo valstības ielokiem,
vienu un to pašu miegu viņi gulēja,
14 te baisu rēgu vajāti,
te, dvēseles spēkiem atstājoties,
spēju kustēties zaudējuši,
jo pāri tiem vēlās pēkšņas un negaidītas bailes.
15 Un ieslodzīts cietumā – ne no dzelzs darinātā –
tā tika uzraudzīts ikviens, lai kur ar nokritīs.
16 Vai zemniekam, negaidot pārsteigtam, vai ganam
vai rokpelnim, smagi strādājot vientuļā laukā,
ikvienam vajadzēja ļauties nenovēršamajam,
17 jo vienas un tās pašas tumsas važas visus sasaistīja.
Vai tas bija stabulētājs vējš,
vai putnu daiļskanīgās balsis izplestajos zaros,
vai ūdens, aizdunot ar sparu,
18 vai brūkošu klinšu raupjā dārdoņa,
vai neredzams skrējiens, dzīvniekiem aizlēkšojot,
vai visnegantāko zvēru rēkoņa,
no kalnu iedobumiem atsviezdamās atbalss –
viss, drausmi biedējošs, spēju kustēties laupīja.
19 Spožas gaismas apspīdēta,
visa pasaule nodevās saviem darbiem,
20 bet viņiem vienīgajiem pāri klājās smaga nakts –
tās tumsas ataina, kas bija ceļā tos ieskaut,
un viņi paši sev bija vēl nepanesamāki par tumsu!
1 For great are thy judgments, and cannot be expressed: therefore unnurtured souls have erred.
2 For when unrighteous men thought to oppress the holy nation; they being shut up in their houses, the prisoners of darkness, and fettered with the bonds of a long night, lay there exiled from the eternal providence.
3 For while they supposed to lie hid in their secret sins, they were scattered under a dark veil of forgetfulness, being horribly astonished, and troubled with strange apparitions.
4 For neither might the corner that held them keep them from fear: but noises as of waters falling down sounded about them, and sad visions appeared unto them with heavy countenances.
5 No power of the fire might give them light: neither could the bright flames of the stars endure to lighten that horrible night.
6 Only there appeared unto them a fire kindled of itself, very dreadful: for being much terrified, they thought the things which they saw to be worse than the sight they saw not.
7 As for the illusions of art magick, they were put down, and their vaunting in wisdom was reproved with disgrace.
8 For they, that promised to drive away terrors and troubles from a sick soul, were sick themselves of fear, worthy to be laughed at.
9 For though no terrible thing did fear them; yet being scared with beasts that passed by, and hissing of serpents,
10 They died for fear, denying that they saw the air, which could of no side be avoided.
11 For wickedness, condemned by her own witness, is very timorous, and being pressed with conscience, always forecasteth grievous things.
12 For fear is nothing else but a betraying of the succours which reason offereth.
13 And the expectation from within, being less, counteth the ignorance more than the cause which bringeth the torment.
14 But they sleeping the same sleep that night, which was indeed intolerable, and which came upon them out of the bottoms of inevitable hell,
15 Were partly vexed with monstrous apparitions, and partly fainted, their heart failing them: for a sudden fear, and not looked for, came upon them.
16 So then whosoever there fell down was straitly kept, shut up in a prison without iron bars,
17 For whether he were husbandman, or shepherd, or a labourer in the field, he was overtaken, and endured that necessity, which could not be avoided: for they were all bound with one chain of darkness.
18 Whether it were a whistling wind, or a melodious noise of birds among the spreading branches, or a pleasing fall of water running violently,
19 Or a terrible sound of stones cast down, or a running that could not be seen of skipping beasts, or a roaring voice of most savage wild beasts, or a rebounding echo from the hollow mountains; these things made them to swoon for fear.
20 For the whole world shined with clear light, and none were hindered in their labour:
21 Over them only was spread an heavy night, an image of that darkness which should afterward receive them: but yet were they unto themselves more grievous than the darkness.
