Dieva brīvā izvēle
1 Es saku patiesību Kristū, es nemeloju, arī mana sirdsapziņa to apliecina Svētajā Garā, 2 ka man ir lielas bēdas un nemitīgas sirds sāpes. 3 Jo es vēlētos pats būt nolādēts, nošķirts no Kristus, par labu saviem brāļiem, saviem miesīgajiem tautiešiem 4 israēliešiem, kam pieder dēla tiesības, godība, derības, bauslības noteikumi, dievkalpošana un apsolījumi. 5 Viņiem ir tēvi, no kuriem pēc savas miesas dabas ir arī Kristus, kas ir Dievs pār visiem, augsti slavēts mūžīgi! Āmen! 6 Tomēr nav tā, ka Dieva vārds nebūtu piepildījies. Ne jau visi, kas cēlušies no Israēla, ir Israēls, 7 nedz arī viņi visi ir bērni tādēļ vien, ka ir Ābrahāma pēcnācēji, bet gan: tie, kas nāk no Īzaka, tiks saukti par taviem pēcnācējiem. 8 Tas nozīmē, ka ne jau miesas bērni ir Dieva bērni, bet gan apsolījuma bērni tiek uzskatīti par Ābrahāma pēcnācējiem. 9 Un apsolījuma vārdi ir šādi: ap šo pašu laiku es nākšu, un tad Sārai būs dēls. 10 Ne tikai tas vien, arī ar Rebeku tā notika, kad viņa bija grūta no mūsu cilts tēva Īzaka, 11 pirms dēli vēl bija dzimuši, pirms darījuši ko labu vai ļaunu – tādēļ vien, lai Dieva nodoms piepildītos pēc viņa paša izvēles: 12 nevis pēc darbiem, bet pateicoties tam, kas aicinājis, – Rebekai tika sacīts: vecākais kalpos jaunākajam, 13 kā ir rakstīts: Jēkabu es iemīlēju, bet Ēsavu ienīdu. 14 Ko nu teiksim? Vai Dievs ir netaisns? Nē, taču! 15 Jo Mozum viņš saka: es apžēlošos par to, par ko apžēlošos, un, kam gribu līdzjust, tam jutīšu līdzi. 16 Tiešām ne no cilvēka gribēšanas vai skriešanas – viss nāk no Dieva, kas apžēlojas. 17 Tā Raksti saka uz faraonu: es tādēļ esmu tevi pacēlis, lai pie tevis parādītu savu spēku un mans vārds tiktu daudzināts visā pasaulē. 18 Tā nu Dievs, kuru grib, to apžēlo un, kuru grib, to nocietina.
Dieva dusmas un žēlastība
19 Tu man varbūt jautāsi: kādēļ viņš vēl nosoda? Kas tad var stāvēt pretī viņa gribai? 20 Bet, cilvēk, kas tu tāds esi, ka runā pretī Dievam? Vai tad veidojums var sacīt savam veidotājam: kādēļ tu mani tādu esi izveidojis? 21 Vai tad podniekam nav varas pār mālu, ka viņš no vienas un tās pašas pikas gatavo vienu trauku godam un otru negodam? 22 Bet ko tad, ja Dievs, gribēdams parādīt savu dusmību un savu varu, lielā lēnprātībā ir pacietis iznīcībai paredzētos dusmības traukus 23 un parādījis savas godības bagātību pār žēlastības traukiem, ko viņš jau iepriekš sagatavojis godībai? 24 Tādus viņš aicinājis arī mūs – ne tikai no jūdiem, arī no pagāniem. 25 Kā Hozejas grāmatā viņš saka:
es saukšu par savu tautu to,
kas nav mana tauta,
un savu neiemīlēto par iemīlētu,
26 un, kur tiem bija sacīts:
jūs neesat mana tauta, –
tur tie tiks saukti:
dzīvā Dieva dēli.
27 Bet Jesaja par Israēlu izsaucas:
pat ja Israēla dēlu skaits būs kā jūras smiltis, tikai pārpalikums izglābsies!
28 Jo Kungs to darīs, šo vārdu piepildīdams un pasteidzinādams virs zemes.
29 Kā Jesaja to jau iepriekš pasludinājis:
ja Pulku Kungs nebūtu
mums atstājis kādu sēklu,
mēs būtu kļuvuši kā Sodoma
un līdzinātos Gomorai.
Israēls un evaņģēlijs
30 Ko nu sacīsim? Pagāni, kas nav dzinušies pēc taisnības, ir saņēmuši taisnību – taisnību, kas ir no ticības. 31 Bet Israēls, pēc taisnības bauslības dzīdamies, nav bauslību sasniedzis. 32 Kādēļ? Tādēļ, ka viņi to darīja nevis ticībā, bet darbos, un tie ir paklupuši pret klupšanas akmeni, 33 kā ir rakstīts:
redzi, es lieku Ciānā klupšanas akmeni
un piedauzības klinti;
bet, kas tic uz viņu, nepaliks kaunā.
1 I say the truth in Christ, I lie not, my conscience also bearing me witness in the Holy Ghost, 2 That I have great heaviness and continual sorrow in my heart. 3 For I could wish that myself were accursed from Christ for my brethren, my kinsmen according to the flesh: 4 Who are Israelites; to whom pertaineth the adoption, and the glory, and the covenants, and the giving of the law, and the service of God , and the promises; 5 Whose are the fathers, and of whom as concerning the flesh Christ came , who is over all, God blessed for ever. Amen.
6 Not as though the word of God hath taken none effect. For they are not all Israel, which are of Israel: 7 Neither, because they are the seed of Abraham, are they all children: but, In Isaac shall thy seed be called. 8 That is, They which are the children of the flesh, these are not the children of God: but the children of the promise are counted for the seed. 9 For this is the word of promise, At this time will I come, and Sara shall have a son. 10 And not only this ; but when Rebecca also had conceived by one, even by our father Isaac; 11 (For the children being not yet born, neither having done any good or evil, that the purpose of God according to election might stand, not of works, but of him that calleth;) 12 It was said unto her, The elder shall serve the younger. 13 As it is written, Jacob have I loved, but Esau have I hated.
14 What shall we say then? Is there unrighteousness with God? God forbid. 15 For he saith to Moses, I will have mercy on whom I will have mercy, and I will have compassion on whom I will have compassion. 16 So then it is not of him that willeth, nor of him that runneth, but of God that sheweth mercy. 17 For the scripture saith unto Pharaoh, Even for this same purpose have I raised thee up, that I might shew my power in thee, and that my name might be declared throughout all the earth. 18 Therefore hath he mercy on whom he will have mercy , and whom he will he hardeneth. 19 Thou wilt say then unto me, Why doth he yet find fault? For who hath resisted his will? 20 Nay but, O man, who art thou that repliest against God? Shall the thing formed say to him that formed it , Why hast thou made me thus? 21 Hath not the potter power over the clay, of the same lump to make one vessel unto honour, and another unto dishonour? 22 What if God, willing to shew his wrath, and to make his power known, endured with much longsuffering the vessels of wrath fitted to destruction: 23 And that he might make known the riches of his glory on the vessels of mercy, which he had afore prepared unto glory, 24 Even us, whom he hath called, not of the Jews only, but also of the Gentiles? 25 As he saith also in Osee, I will call them my people, which were not my people; and her beloved, which was not beloved. 26 And it shall come to pass, that in the place where it was said unto them, Ye are not my people; there shall they be called the children of the living God. 27 Esaias also crieth concerning Israel, Though the number of the children of Israel be as the sand of the sea, a remnant shall be saved: 28 For he will finish the work, and cut it short in righteousness: because a short work will the Lord make upon the earth. 29 And as Esaias said before, Except the Lord of Sabaoth had left us a seed, we had been as Sodoma, and been made like unto Gomorrha. 30 What shall we say then? That the Gentiles, which followed not after righteousness, have attained to righteousness, even the righteousness which is of faith. 31 But Israel, which followed after the law of righteousness, hath not attained to the law of righteousness. 32 Wherefore? Because they sought it not by faith, but as it were by the works of the law. For they stumbled at that stumblingstone; 33 As it is written, Behold, I lay in Sion a stumblingstone and rock of offence: and whosoever believeth on him shall not be ashamed.
