Ahiora padoms Holofernam par jūdiem
1 Asīrijas karaspēka virspavēlniekam Holofernam paziņoja, ka israēlieši gatavojas karam un ir noslēguši kalnu pārejas, visus augstos paugurus ir apjozuši nocietinājumiem un līdzenumos ir izlikuši lamatas. 2 Viņu pārņēma lielas dusmas, un viņš sasauca visus moābiešu virsniekus un amoniešu karavadoņus, un visus piekrastes valdniekus 3 un viņiem jautāja: “Paziņojiet man, kanaānieši, kas tā par tautu, kas apmetusies kalnienē un kas ir pilsētu iedzīvotāji, un cik liels ir viņu karaspēks, un kur viņu spēks un stiprums, un kurš ir viņu ķēniņš, kas vada viņu karaspēku, 4 un kādēļ viņi pretēji visiem rietumu iedzīvotājiem atsaka pie mums nākt ar mieru?” 5 Un visu amoniešu vadonis Ahiors viņam sacīja: “Lai mans kungs uzklausa vārdu no sava kalpa mutes, un es tev paziņošu patiesību par šo tautu, kas apdzīvo šo kalnieni un dzīvo tev tuvumā, un no tava kalpa mutes nenāks nekādi meli. 6 Šī tauta ir kaldiešu pēcteči 7 un agrāk apdzīvoja zemes Mezopotāmijā, jo negribēja sekot savu tēvu dieviem kaldiešu zemēs, 8 viņi nogriezās no senču ceļa un sāka pielūgt debesu Dievu – Dievu, ko viņi atzina, un kaldieši viņus padzina no savu dievu vaiga, un viņi aizbēga uz Mezopotāmiju un dzīvoja šeit ilgu laiku. 9 Viņu Dievs lika viņiem iziet no viņu dzīves vietas un doties uz Kanaānu, un viņi apmetās uz dzīvi šeit un kļuva bagāti ar zeltu un sudrabu un lielu mantu. 10 Pēc tam tie nonāca Ēģiptes zemē, jo Kanaāna zemē bija bads, un, tā kā Ēģiptē varēja dabūt uzturu, tie uz ilgu laiku apmetās dzīvot tur, un viņu savairojās liels daudzums, un viņu tautai nebija skaita. 11 Pret viņiem cēlās Ēģiptes faraons un apmānīja viņus, likdams grūtā darbā taisīt ķieģeļus, un tā viņš tos pazemoja un padarīja par saviem vergiem. 12 Tad viņi sauca palīgā savu Dievu un sita visu Ēģiptes zemi ar sērgām, pret kurām nebija dziedināšanas, un ēģiptieši izdzina viņus no sava vidus. 13 Dievs izžāvēja Sarkano jūru viņu priekšā 14 un izveda viņus uz Sīnaja un Kādēš-Barnēā ceļa, un viņi nonāca tuksnesī, kur cilvēks nevarēja izdzīvot. 15 Pēc tam viņi apmetās uz dzīvi amoriešu zemē un izdeldēja ar savu spēku visus hešboniešus un, pārgājuši Jardānas upi, iemantoja visu kalnieni. 16 Viņi aizdzina kanaāniešus un periziešus, jebūsiešus un šehemiešus, un visus girgašiešus un apmetās šeit dzīvot uz ilgu laiku. 17 Un viņiem netrūka nekādu labumu, kamēr viņi nesagrēkoja pret savu Dievu, jo ar viņiem ir Dievs, kas nīst netaisnību. 18 Kad viņi atkāpās no ceļa, kas viņiem bija nolikts, viņi daudzajos karos tika bargi izpostīti un aizdzīti gūstā svešā zemē, un viņu Dieva templis tika nolīdzināts līdz pamatiem, un viņu pilsētas sagrāba pretinieki. 19 Un nu, atgriezušies pie sava Dieva, viņi atgriezās no gūsta, kur bija izkliedēti, un atguva Jeruzālemi, kur ir viņu svētums, un apmetās uz dzīvi kalnienē, jo tā nebija apdzīvota. 20 Un tagad, kungs, valdniek, ja šajā tautā ir pārkāpums un viņi ir grēkojuši pret savu Dievu, un mēs to esam pamanījuši, ka pie viņiem ir šāda piedauzība, tad mēs dosimies un karā pieveiksim viņus, 21 bet, ja nav nelikumību šajā tautā, lai mans kungs aiziet un lai viņu Kungs un viņu Dievs nenostājas viņiem par vairogu, citādi mēs būsim par apsmieklu visas zemes priekšā.” 22 Un notika, kad Ahiors beidza savu runu, tad ap telti stāvošie ļaudis sāka kurnēt, un Holoferna augstmaņi un visi no piejūras zemēm un moābieši sauca, ka viņu vajag nokaut: 23 “Mēs taču nebīstamies no israēliešiem, jo, rau, tā ir tauta, kurai nav nedz karaspēka, nedz spēju izveidot stipru karapulku, 24 tādēļ uzbruksim, valdniek Holofern, un viņi būs par ēsmu visam tavam karaspēkam.”
1 Then was it declared to Holofernes, the chief captain of the army of Assur, that the children of Israel had prepared for war, and had shut up the passages of the hill country, and had fortified all the tops of the high hills and had laid impediments in the champaign countries:
2 Wherewith he was very angry, and called all the princes of Moab, and the captains of Ammon, and all the governors of the sea coast,
3 And he said unto them, Tell me now, ye sons of Chanaan, who this people is, that dwelleth in the hill country, and what are the cities that they inhabit, and what is the multitude of their army, and wherein is their power and strength, and what king is set over them, or captain of their army;
4 And why have they determined not to come and meet me, more than all the inhabitants of the west.
5 Then said Achior, the captain of all the sons of Ammon, Let my lord now hear a word from the mouth of thy servant, and I will declare unto thee the truth concerning this people, which dwelleth near thee, and inhabiteth the hill countries: and there shall no lie come out of the mouth of thy servant.
6 This people are descended of the Chaldeans:
7 And they sojourned heretofore in Mesopotamia, because they would not follow the gods of their fathers, which were in the land of Chaldea.
8 For they left the way of their ancestors, and worshipped the God of heaven, the God whom they knew: so they cast them out from the face of their gods, and they fled into Mesopotamia, and sojourned there many days.
9 Then their God commanded them to depart from the place where they sojourned, and to go into the land of Chanaan: where they dwelt, and were increased with gold and silver, and with very much cattle.
10 But when a famine covered all the land of Chanaan, they went down into Egypt, and sojourned there, while they were nourished, and became there a great multitude, so that one could not number their nation.
11 Therefore the king of Egypt rose up against them, and dealt subtilly with them, and brought them low with labouring in brick, and made them slaves.
12 Then they cried unto their God, and he smote all the land of Egypt with incurable plagues: so the Egyptians cast them out of their sight.
13 And God dried the Red sea before them,
14 And brought them to mount Sina, and Cades-Barne, and cast forth all that dwelt in the wilderness.
15 So they dwelt in the land of the Amorites, and they destroyed by their strength all them of Esebon, and passing over Jordan they possessed all the hill country.
16 And they cast forth before them the Chanaanite, the Pherezite, the Jebusite, and the Sychemite, and all the Gergesites, and they dwelt in that country many days.
17 And whilst they sinned not before their God, they prospered, because the God that hateth iniquity was with them.
18 But when they departed from the way which he appointed them, they were destroyed in many battles very sore, and were led captives into a land that was not their’s, and the temple of their God was cast to the ground, and their cities were taken by the enemies.
19 But now are they returned to their God, and are come up from the places where they were scattered, and have possessed Jerusalem, where their sanctuary is, and are seated in the hill country; for it was desolate.
20 Now therefore, my lord and governor, if there be any error against this people, and they sin against their God, let us consider that this shall be their ruin, and let us go up, and we shall overcome them.
21 But if there be no iniquity in their nation, let my lord now pass by, lest their Lord defend them, and their God be for them, and we become a reproach before all the world.
22 And when Achior had finished these sayings, all the people standing round about the tent murmured, and the chief men of Holofernes, and all that dwelt by the sea side, and in Moab, spake that he should kill him.
23 For, say they, we will not be afraid of the face of the children of Israel: for, lo, it is a people that have no strength nor power for a strong battle
24 Now therefore, lord Holofernes, we will go up, and they shall be a prey to be devoured of all thine army.
