Vēstījums par Damasku
1 Vēstījums par Damasku.
Redzi, Damaska vairs nebūs pilsēta,
tā kļūs par drupu kaudzi!
2 Pamestas Aroēras pilsētas,
tās tiks ganāmpulkiem –
tie tur gulšņās, un neviens tos nepadzīs!
3 Efraima nocietinājumi būs pagalam,
un Damaskas ķēnišķība,
un Arāma atlikums –
tie būs kā Israēla dēlu gods! –
saka Pulku Kungs.
4 “Tajā dienā būs tā –
izsīks Jēkaba godība,
un izdils viņa miesas tauki!
5 Tad būs itin kā pļāvējam,
vācot vēl nenobriedušu labību
un rokām izberžot graudus,
itin kā vārpas lasot Refāiešu ielejā!
6 Kad kratīs olīvkoku,
tad atstās paliekam
divas trīs olīvas pašā galotnē,
četras piecas visaugstākajos zaros!”
saka Kungs, Israēla Dievs.
7 Tajā dienā raudzīsies cilvēks uz savu Radītāju
un viņa acis uz Israēla svētumu lūkosies!
8 Vairs neskatīsies uz altāriem,
kas paša rokām taisīti,
uz to, kas paša pirkstiem darināts, nepavērsies –
ne uz ašērām, ne uz saules stabiem!
9 Tajā dienā viņa varenās pilsētas
kļūs par mežājiem un skrajumiem,
tās tie pametīs Israēla dēlu dēļ,
tās kļūs par izpostījumu!
10 Jo tu aizmirsi savas glābšanas Dievu,
sava spēka klinti tu neatcerējies,
tādēļ – kaut stādīji tīkamus stādus,
sadīga sveši dzinumi!
11 Todien, kad stādīji, gan iežogoji,
no rīta sēji un kopi tos –
bet raža ir prom sāpju dienā,
kad nāks smaga sērga!
12 Vai! – Ļaužu pulks jau dārd šurp,
kā ūdeņi krāc, tie dimd,
un tautu troksnis
kā vareni ūdeņi krāc!
13 Tautas kā daudzi ūdeņi krāc,
gan viņš tās atsviedīs atpakaļ,
padzīs tālu projām –
kā vēja dzenātas pelavas
kalnos, vēja virpuļa dzītas!
14 Pret vakaru, redzi, jau briesmas!
Pirms nāk rīts, viņa vairs nebūs!
Tā ir mūsu laupītāja daļa,
tā kritusi tam, kas mūs aplaupa!
1 The burden of Damascus. Behold, Damascus is taken away from being a city, and it shall be a ruinous heap. 2 The cities of Aroer are forsaken: they shall be for flocks, which shall lie down, and none shall make them afraid. 3 The fortress also shall cease from Ephraim, and the kingdom from Damascus, and the remnant of Syria: they shall be as the glory of the children of Israel, saith the LORD of hosts. 4 And in that day it shall come to pass, that the glory of Jacob shall be made thin, and the fatness of his flesh shall wax lean. 5 And it shall be as when the harvestman gathereth the corn, and reapeth the ears with his arm; and it shall be as he that gathereth ears in the valley of Rephaim.
6 ¶ Yet gleaning grapes shall be left in it, as the shaking of an olive tree, two or three berries in the top of the uppermost bough, four or five in the outmost fruitful branches thereof, saith the LORD God of Israel. 7 At that day shall a man look to his Maker, and his eyes shall have respect to the Holy One of Israel. 8 And he shall not look to the altars, the work of his hands, neither shall respect that which his fingers have made, either the groves, or the images.
9 ¶ In that day shall his strong cities be as a forsaken bough, and an uppermost branch, which they left because of the children of Israel: and there shall be desolation. 10 Because thou hast forgotten the God of thy salvation, and hast not been mindful of the rock of thy strength, therefore shalt thou plant pleasant plants, and shalt set it with strange slips: 11 In the day shalt thou make thy plant to grow, and in the morning shalt thou make thy seed to flourish: but the harvest shall be a heap in the day of grief and of desperate sorrow.
12 ¶ Woe to the multitude of many people, which make a noise like the noise of the seas; and to the rushing of nations, that make a rushing like the rushing of mighty waters! 13 The nations shall rush like the rushing of many waters: but God shall rebuke them, and they shall flee far off, and shall be chased as the chaff of the mountains before the wind, and like a rolling thing before the whirlwind. 14 And behold at eveningtide trouble; and before the morning he is not. This is the portion of them that spoil us, and the lot of them that rob us.
