Pravietošana un mēlēs runāšana
1 Dzenieties pēc mīlestības! Dedzīgi tiecieties pēc Gara dāvanām! Jo sevišķi – lai jūs spētu pravietot. 2 Kas runā mēlēs, runā nevis cilvēkiem, bet Dievam, jo neviens taču nesaprot, – viņš garā runā noslēpumus. 3 Bet, kas pravieto, tas runā cilvēkiem, lai viņus celtu, mudinātu un mierinātu. 4 Kas runā mēlēs, tas ceļ pats sevi, bet, kas pravieto, tas ceļ draudzi. 5 Es vēlētos, ka jūs runātu mēlēs, bet vēl vairāk, ka jūs pravietotu, jo, kas pravieto, ir lielāks nekā tas, kas runā mēlēs, ja nu vienīgi viņš arī tulko, tā ka draudze tiktu celta. 6 Ja es, brāļi, nāktu pie jums, mēlēs runādams, kādu gan labumu es jums dotu, ja nerunātu ar jums, nesdams vai nu atklāsmi, vai atziņu, vai pravietojumu, vai mācību. 7 Tāpat ir ar nedzīviem instrumentiem, kas izdod skaņas, vai tā būtu flauta vai cītara; ja to skaņas nebūtu izšķiramas, kā tad būtu saprotama flautas vai cītaras spēle? 8 Ja no taures nāks neskaidra skaņa, kas tad celsies uz karu? 9 Tāpat arī jūs, ja ar mēli izteiksiet neskaidru vārdu, – kā tad lai saprot sacīto? Tad jau jūs runāsiet tukšam gaisam. 10 Pasaulē ir tik neaptverami daudz valodu, un neviena nav bez nozīmes. 11 Un, ja es nesaprotu valodas jēgu, es būšu kā svešzemnieks tam, kas ar mani sarunājas, un viņš būs man kā svešzemnieks. 12 Tāpat arī jūs. Tā kā jūs dzenaties pēc Gara dāvanām, tad tiecieties pēc pārpilnības tajās, kas ceļ draudzi. 13 Tādēļ, kas mēlēs runā, lai lūdz Dievu, ka viņš spētu arī tulkot, 14 jo, kad es, mēlēs runādams, lūdzu, mans gars lūdz, bet mans prāts ir neauglīgs. 15 Ko tad darīt? Es lūgšu garā, taču lūgšu arī ar prātu; es dziedāšu garā, taču dziedāšu arī ar prātu. 16 Tad, kad tu slavēsi garā, kā gan tas vienkāršais klausītājs pēc tavas pateicības zinās teikt: āmen! – jo viņš nesapratīs, ko tu saki. 17 Tava pateicība gan ir skaista, bet cits no tā netiek celts. 18 Es pateicos Dievam, ka es vairāk par jums visiem runāju mēlēs, 19 bet draudzē es labāk gribu teikt piecus saprotamus vārdus, lai arī citus pamācītu, nekā tūkstošiem mēlēs. 20 Brāļi, nekļūstiet kā bērni savā saprašanā: pret ļaunumu esiet kā mazi bērni, bet saprašanā topiet pilnīgi. 21 Bauslībā taču ir rakstīts:
ar citu mēlēm
un citu lūpām
es runāšu ar šo tautu,
bet arī tad tie mani neuzklausīs,
saka tas Kungs. 22 Tā mēles ir par zīmi neticīgajiem, nevis tiem, kas tic, turpretī pravietošana ir tiem, kas tic, nevis neticīgajiem. 23 Ja nu visa draudze sanāks kopā un visi runās mēlēs un ienāks kādi nezinātāji vai neticīgie, vai viņi nesacīs, ka esat traki? 24 Bet, ja visi pravietos un ienāks kāds neticīgais vai nezinātājs, viņa grēks viņam tiks parādīts, visi spriedīs par viņu un 25 viņa apslēptās sirds lietas tiks atklātas; un tādējādi viņš kritīs uz sava vaiga, pielūgs Dievu un atzīs, ka Dievs patiesi ir jūsu vidū.
Dievkalpošanā lai ir kārtība
26 Ko tad darīt, brāļi? Ikreiz, kad jūs sanākat un katram ir vai nu kāda dziesma, vai mācība, vai atklāsme, vai runāšana mēlēs, vai tulkojums, viss lai notiek draudzes celšanai. 27 Ja arī kādi grib runāt mēlēs, lai runā divi vai, lielākais, trīs un pēc kārtas un viens lai tulko. 28 Bet, ja draudzē nav tulka, lai tie klusē – lai runā sev un Dievam. 29 Bet tie, kas pravieto, lai runā divi vai trīs, un citi lai apspriež. 30 Bet, ja kādam, kas tur sēd, nāktu atklāsme, tad iepriekšējais lai apklust. 31 Jo jūs taču spējat pravietot viens aiz otra, lai visi varētu mācīties un saņemt uzmundrinājumu. 32 Praviešu gari praviešus klausa. 33 Jo Dievs nav nekārtības, bet miera Dievs. Kā tas parasts visās svēto draudzēs, 34 sievas lai draudzē klusē, jo viņām nav ļauts runāt, bet lai viņas paliek bauslības noteiktajā paklausībā. 35 Bet, ja viņas grib ko mācīties, lai izjautā mājās savus vīrus, jo sievai ir apkaunojoši runāt draudzē. 36 Vai tad Dieva vārds no jums būtu nācis? Vai arī pie jums vien tas būtu nokļuvis? 37 Ja kāds domā, ka viņš ir pravietis vai apveltīts ar Gara dāvanām, lai atzīst to, ko es jums rakstu, jo tā ir Kunga pavēle. 38 Bet, ja kāds to neatzīst, viņš pats paliek neatzīts. 39 Tad nu, brāļi, tiecieties pravietot un neliedziet runāt mēlēs! 40 Tomēr viss lai notiek piedienīgi un kārtīgi.
1 Follow after charity, and desire spiritual gifts , but rather that ye may prophesy. 2 For he that speaketh in an unknown tongue speaketh not unto men, but unto God: for no man understandeth him ; howbeit in the spirit he speaketh mysteries. 3 But he that prophesieth speaketh unto men to edification, and exhortation, and comfort. 4 He that speaketh in an unknown tongue edifieth himself; but he that prophesieth edifieth the church. 5 I would that ye all spake with tongues, but rather that ye prophesied: for greater is he that prophesieth than he that speaketh with tongues, except he interpret, that the church may receive edifying. 6 Now, brethren, if I come unto you speaking with tongues, what shall I profit you, except I shall speak to you either by revelation, or by knowledge, or by prophesying, or by doctrine? 7 And even things without life giving sound, whether pipe or harp, except they give a distinction in the sounds, how shall it be known what is piped or harped? 8 For if the trumpet give an uncertain sound, who shall prepare himself to the battle? 9 So likewise ye, except ye utter by the tongue words easy to be understood, how shall it be known what is spoken? for ye shall speak into the air. 10 There are, it may be, so many kinds of voices in the world, and none of them is without signification. 11 Therefore if I know not the meaning of the voice, I shall be unto him that speaketh a barbarian, and he that speaketh shall be a barbarian unto me. 12 Even so ye, forasmuch as ye are zealous of spiritual gifts , seek that ye may excel to the edifying of the church. 13 Wherefore let him that speaketh in an unknown tongue pray that he may interpret. 14 For if I pray in an unknown tongue, my spirit prayeth, but my understanding is unfruitful. 15 What is it then? I will pray with the spirit, and I will pray with the understanding also: I will sing with the spirit, and I will sing with the understanding also. 16 Else when thou shalt bless with the spirit, how shall he that occupieth the room of the unlearned say Amen at thy giving of thanks, seeing he understandeth not what thou sayest? 17 For thou verily givest thanks well, but the other is not edified. 18 I thank my God, I speak with tongues more than ye all: 19 Yet in the church I had rather speak five words with my understanding, that by my voice I might teach others also, than ten thousand words in an unknown tongue. 20 Brethren, be not children in understanding: howbeit in malice be ye children, but in understanding be men. 21 In the law it is written, With men of other tongues and other lips will I speak unto this people; and yet for all that will they not hear me, saith the Lord. 22 Wherefore tongues are for a sign, not to them that believe, but to them that believe not: but prophesying serveth not for them that believe not, but for them which believe. 23 If therefore the whole church be come together into one place, and all speak with tongues, and there come in those that are unlearned, or unbelievers, will they not say that ye are mad? 24 But if all prophesy, and there come in one that believeth not, or one unlearned, he is convinced of all, he is judged of all: 25 And thus are the secrets of his heart made manifest; and so falling down on his face he will worship God, and report that God is in you of a truth. 26 How is it then, brethren? when ye come together, every one of you hath a psalm, hath a doctrine, hath a tongue, hath a revelation, hath an interpretation. Let all things be done unto edifying. 27 If any man speak in an unknown tongue, let it be by two, or at the most by three, and that by course; and let one interpret. 28 But if there be no interpreter, let him keep silence in the church; and let him speak to himself, and to God. 29 Let the prophets speak two or three, and let the other judge. 30 If any thing be revealed to another that sitteth by, let the first hold his peace. 31 For ye may all prophesy one by one, that all may learn, and all may be comforted. 32 And the spirits of the prophets are subject to the prophets. 33 For God is not the author of confusion, but of peace, as in all churches of the saints. 34 Let your women keep silence in the churches: for it is not permitted unto them to speak; but they are commanded to be under obedience, as also saith the law. 35 And if they will learn any thing, let them ask their husbands at home: for it is a shame for women to speak in the church. 36 What? came the word of God out from you? or came it unto you only? 37 If any man think himself to be a prophet, or spiritual, let him acknowledge that the things that I write unto you are the commandments of the Lord. 38 But if any man be ignorant, let him be ignorant. 39 Wherefore, brethren, covet to prophesy, and forbid not to speak with tongues. 40 Let all things be done decently and in order.
