1 Vai arī – jūrā pošoties un grasīdamies šķērsot nevaldāmas bangas,
cits piesauc koka gabalu,
kas trauslāks vēl par kuģi, kurā brauc;
2 jo tas gan darināts, lai gūtu peļņu,
bet gudrība to būvējusi, lietpratēja,
3 un tava apredzība, Tēvs, ir tā, kas vada stūri.
Pat jūrā tu esi izklājis ceļu un drošu taku bangās,
4 tā rādīdams, ka visās briesmās izglābt spēj,
un tādēļ ceļā doties var pat nepieredzējušais.
5 Turklāt tu vēlies,
lai tavas gudrības veikums nepaliktu bez augļiem;
tādēļ cilvēki uztic dzīvību pat nieka kokam
un, ar plostu šķērsojot bangu vālus, izglābjas.
6 Tā arī aizsākumos, kad lepnie milzeņi gāja bojā,
pasaules cerība, patvērusies uz plosta,
ko stūrējot vadīja tava roka,
saglabāja nākamībai jaunas paaudzes sēklu.
7 Lai svētīts koks, ar kuru īstenojas taisnīgums!
8 Bet rokām darinātais lai ir nolādēts –
gan pats, gan tas, kurš to ir gatavojis:
viens tādēļ, ka to darinājis,
bet otrs – ka, būdams iznīcīgs, dēvēts par dievu.
9 Gan bezdievīgais Dievam nīstams,
gan viņa bezdievīgums;
10 gan darinātāju, gan darināto –
abus gaida sods,
11 kas tādēļ piemeklēs arī cittautiešu elkus,
jo tie no Dieva radītā ir kļuvuši par riebeklību,
par slazdu cilvēku dvēselēm,
nesaprātīgo kājām par cilpu.
12 Tādēļ ka laulības pārkāpšana sākās ar domu par elkiem,
to izdomāšana izpostīja dzīvību.
13 Nedz iesākumā tādi bija,
nedz mūžībā būs –
14 tukšas cilvēku iedomas dēļ pasaulē nākuši,
drīz vien tiem paredzēts gals.
15 Kāds tēvs, pāragru sēru mākts
par savu priekšlaicīgi laupītu bērnu,
darināja viņa atveidu;
un to, kas iepriekš bija tikai miris cilvēks,
tagad godināja kā dievu
un atstāja padotajiem mantojumā
iesvētīto noslēpumus un ritus.
16 Bezdievīgā ieraža ar laiku auga spēkā.
To sāka ievērot kā likumu,
un pēc patvaldnieka rīkojumiem
grebtos tēlus dievbijīgi godināja.
17 Ļaudis, kas, tālu dzīvojot,
nespēja godināt valdnieku pašu,
tālo attēlojot vaigā, darināja visiem redzamu
godinātā atveidu,
lai ar savu dedzību klāt neesošajam
kā klātesošam glaimotu.
18 Amatnieka godkārība rosināja arī nezinātājus
vēl vairāk izplatīt šo svētbijīgo godāšanu,
19 jo, vēlēdamies valdītājam drīzāk izpatikt,
ar savu prasmi tas pielāgoja daiļāku atveidu viņa tēlam,
20 bet ļaužu pūļi, darba dailes vilināti,
to, kuru nesen godāja kā cilvēku,
par pielūdzamu tagad uzskatīja.
21 Un pasaulei par slazdu kļuva tas,
ka, nelaimei vai patvaldnieka varai vergodami,
ļaudis vārdu, kurā nevar dalīties ar citiem,
deva koka gabalam vai akmenim.
22 Un vēl par maz tiem bija Dieva pazīšanā maldīties,
bet, dzīvojot lielā nezināšanas kurinātā karā,
viņi sveic kā mieru tik milzīgu ļaunumu,
23 proti, to, ka savos ritos, kur bērnus slepkavo,
vai slēgtās noslēpumu svinībās,
vai trakulīgās dzīrēs pēc svešiem priekšrakstiem
24 tie dzīves skaidrību un laulības šķīstumu zaudē,
no slēpņa uzbrūkot, viens otru nonāvē
vai pakļauj rūgtām ciešanām, ielaužoties cita laulībā;
25 ka visu savstarpējā sajaukumā noteic asinis un slepkavības, zagšana un viltus,
samaitātība un neuzticamība, kūdīšana, nepatiesi zvēresti,
26 satraukums krietno vidū, nepateicība,
dvēseļu sagandēšana, samainīšanās dzimumiem,
sajukums laulībās, laulības pārkāpšana un izlaidība.
27 Jo vārdā neminamu elku dievināšana
ir visa ļaunā aizsākums, pamats un kalngals,
28 bet ļauna darītāji vai nu līksmodami trako,
vai melodami pravieto, –
vai netaisni dzīvo, vai arī bārstās nepatiesiem zvērestiem,
29 jo, nedzīvajiem elkiem uzticēdamies,
nekādas nelaimes tie, nepatiesi zvērot, nebaidās.
30 Taču abu iemeslu dēļ viņus taisnība vajās:
gan tādēļ, ka, veltoties elkiem, ļauni sprieda par Dievu,
gan tādēļ, ka, svētbijību nicinot, netaisni ar viltu zvērējuši;
31 jo ne jau zvērot piesauktā spēks,
bet grēciniekiem paredzētā taisnība ir tā,
kas vienmēr soda netaisnīgo pārkāpumus.
1 Again, one preparing himself to sail, and about to pass through the raging waves, calleth upon a piece of wood more rotten than the vessel that carrieth him.
2 For verily desire of gain devised that, and the workman built it by his skill.
3 But thy providence, O Father, governeth it: for thou hast made a way in the sea, and a safe path in the waves;
4 Shewing that thou canst save from all danger: yea, though a man went to sea without art.
5 Nevertheless thou wouldest not that the works of thy wisdom should be idle, and therefore do men commit their lives to a small piece of wood, and passing the rough sea in a weak vessel are saved.
6 For in the old time also, when the proud giants perished, the hope of the world governed by thy hand escaped in a weak vessel, and left to all ages a seed of generation.
7 For blessed is the wood whereby righteousness cometh.
8 But that which is made with hands is cursed, as well it, as he that made it: he, because he made it; and it, because, being corruptible, it was called god.
9 For the ungodly and his ungodliness are both alike hateful unto God.
10 For that which is made shall be punished together with him that made it.
11 Therefore even upon the idols of the Gentiles shall there be a visitation: because in the creature of God they are become an abomination, and stumblingblocks to the souls of men, and a snare to the feet of the unwise.
12 For the devising of idols was the beginning of spiritual fornication, and the invention of them the corruption of life.
13 For neither were they from the beginning, neither shall they be for ever.
14 For by the vain glory of men they entered into the world, and therefore shall they come shortly to an end.
15 For a father afflicted with untimely mourning, when he hath made an image of his child soon taken away, now honoured him as a god, which was then a dead man, and delivered to those that were under him ceremonies and sacrifices.
16 Thus in process of time an ungodly custom grown strong was kept as a law, and graven images were worshipped by the commandments of kings.
17 Whom men could not honour in presence, because they dwelt far off, they took the counterfeit of his visage from far, and made an express image of a king whom they honoured, to the end that by this their forwardness they might flatter him that was absent, as if he were present.
18 Also the singular diligence of the artificer did help to set forward the ignorant to more superstition.
19 For he, peradventure willing to please one in authority, forced all his skill to make the resemblance of the best fashion.
20 And so the multitude, allured by the grace of the work, took him now for a god, which a little before was but honoured.
21 And this was an occasion to deceive the world: for men, serving either calamity or tyranny, did ascribe unto stones and stocks the incommunicable name.
22 Moreover this was not enough for them, that they erred in the knowledge of God; but whereas they lived in the great war of ignorance, those so great plagues called they peace.
23 For whilst they slew their children in sacrifices, or used secret ceremonies, or made revellings of strange rites;
24 They kept neither lives nor marriages any longer undefiled: but either one slew another traiterously, or grieved him by adultery.
25 So that there reigned in all men without exception blood, manslaughter, theft, and dissimulation, corruption, unfaithfulness, tumults, perjury,
26 Disquieting of good men, forgetfulness of good turns, defiling of souls, changing of kind, disorder in marriages, adultery, and shameless uncleanness.
27 For the worshipping of idols not to be named is the beginning, the cause, and the end, of all evil.
28 For either they are mad when they be merry, or prophesy lies, or live unjustly, or else lightly forswear themselves.
29 For insomuch as their trust is in idols, which have no life; though they swear falsely, yet they look not to be hurt.
30 Howbeit for both causes shall they be justly punished: both because they thought not well of God, giving heed unto idols, and also unjustly swore in deceit, despising holiness.
31 For it is not the power of them by whom they swear: but it is the just vengeance of sinners, that punisheth always the offence of the ungodly.
