Labdarības dēļ Tobits kļūst akls un nabadzīgs
1 Tā ķēniņa Saherdona valdīšanas laikā es pārnācu mājās, un man atdeva manu sievu Annu un dēlu Tobiju. Kad bija mūsu Vasarsvētki, septiņu nedēļu svētki, es rīkoju skaistu mielastu un apsēdos pusdienot. 2 Man priekšā bija klāts galds un daudz cepešu, un es sacīju savam dēlam Tobijam: “Dēls, ej un, ja vien tu atrodi pie niniviešiem kādu nabagu, kurš ir no mūsu gūstā aizvestajiem cilts brāļiem un Dievu piemin no visas sirds, tad atved viņu, un tas ēdīs kopā ar mani, un redzi, es gaidīšu tevi, dēls, līdz tu pārnāksi.” 3 Un Tobijs aizgāja meklēt kādu mūsu cilts brāli, kas būtu nabags. Atgriezies viņš sacīja: “Tēvs!” Un es sacīju viņam: “Jā, dēls!” Un viņš sacīja: “Tēvs, redzi, viens no mūsu tautas ir nogalināts un guļ nomests uz tirgus laukuma turpat, kur ticis nožņaugts.” 4 Pielēcis kājās, es atstāju mielastu, pirms tas bija sācies, un pacēlu viņu no ielas, atnesu un ieliku kādā ēkā līdz saules rietam, kad varēšu viņu apglabāt. 5 Atgriezies es nomazgājos un sēdos ēst maizi, bēdās nogrimis, 6 un tad atcerējos pravieša Amosa vārdus, ko viņš sacīja par Baithēlu:
“Jūsu svētki jums pārvērtīsies bēdās
un visas jūsu dziesmas raudāšanā.”
Un es raudāju. 7 Kad saule norietēja, es izgāju un, izracis kapu, apbedīju mirušo. 8 Bet mani kaimiņi mani izsmēja, sacīdami: “Viņš vairs nebīstas. Nupat vēl viņu meklēja par šādu rīcību, lai nogalinātu, bet viņš izbēga, un nu jau atkal, redzi, viņš rok mirušos.” 9 Tajā naktī es nomazgājos un iegāju pagalmā, un apgūlos pie mūra sienas, bet seju karstuma dēļ atstāju neapsegtu, 10 un es nebiju pamanījis, ka virs manis ir bezdelīgu ligzda, un manās acīs iekrita putnu mēsli, un es nevarēju vairs redzēt. Es devos pie dažādiem ārstiem dziedināties, bet, jo vairāk ziežu tie zieda man acīs, jo sliktāk es redzēju, līdz kļuvu pavisam akls un neko neredzēju četrus gadus, un visi mani cilts brāļi bēdājās par mani, un divus gadus mani apkopa Ahiahars, pirms viņam bija jādodas uz Elimaidu.
11 Tajā laikā mana sieva Anna nodarbojās ar vērpšanu pie svešiem. 12 Parasti viņa nosūtīja saimniekiem gatavo audumu un tad saņēma algu. Un kādā marta sabatā viņa pabeidza aust un aizsūtīja noausto saimniekiem, un viņi samaksāja visu algu un iedeva viņai līdzi kazlēnu mājas pavardam. 13 Kad viņa ienāca pie manis, jērs sāka blēt, un es pasaucu viņu un jautāju: “No kurienes šis kazlēns? Vai tas nav zagts? Atdod atpakaļ saimniekiem, jo mums nav tiesību ēst neko zagtu.” 14 Bet viņa man sacīja: “Tas man iedots pie algas klāt kā dāvana.” Bet es nenoticēju viņai, liku atdot kazlēnu saimniekiem un viņu rupji apsaucu, tā ka viņa atbildēja: “Kur palikusi tava žēlsirdība? Kur palikusi tava taisnība? Redzi, viss, kas ar tevi noticis, ir zināms.”
1 Now when I was come home again, and my wife Anna was restored unto me, with my son Tobias, in the feast of Pentecost, which is the holy feast of the seven weeks, there was a good dinner prepared me, in the which I sat down to eat.
2 And when I saw abundance of meat, I said to my son, Go and bring what poor man soever thou shalt find out of our brethren, who is mindful of the Lord; and, lo, I tarry for thee.
3 But he came again, and said, Father, one of our nation is strangled, and is cast out in the marketplace.
4 Then before I had tasted of any meat, I started up, and took him up into a room until the going down of the sun.
5 Then I returned, and washed myself, and ate my meat in heaviness,
6 Remembering that prophecy of Amos, as he said, Your feasts shall be turned into mourning, and all your mirth into lamentation.
7 Therefore I wept: and after the going down of the sun I went and made a grave, and buried him.
8 But my neighbours mocked me, and said, This man is not yet afraid to be put to death for this matter: who fled away; and yet, lo, he burieth the dead again.
9 The same night also I returned from the burial, and slept by the wall of my courtyard, being polluted and my face was uncovered:
10 And I knew not that there were sparrows in the wall, and mine eyes being open, the sparrows muted warm dung into mine eyes, and a whiteness came in mine eyes: and I went to the physicians, but they helped me not: moreover Achiacharus did nourish me, until I went into Elymais.
11 And my wife Anna did take women’s works to do.
12 And when she had sent them home to the owners, they paid her wages, and gave her also besides a kid.
13 And when it was in my house, and began to cry, I said unto her, From whence is this kid? is it not stolen? render it to the owners; for it is not lawful to eat any thing that is stolen.
14 But she replied upon me, It was given for a gift more than the wages. Howbeit I did not believe her, but bade her render it to the owners: and I was abashed at her. But she replied upon me, Where are thine alms and thy righteous deeds? behold, thou and all thy works are known.
