Līdzība par sējēju
(Mt 13:1–9Lk 8:4–8)1 Un viņš atkal sāka mācīt pie jūras. Liels ļaužu pūlis pie viņa sapulcējās, tā ka viņš iekāpa laivā un apsēdās; un viņš bija jūrā, bet visi ļaudis jūras krastā. 2 Viņš tos daudz mācīja līdzībās un savā mācībā tiem sacīja: 3 “Klausieties! Redzi, sējējs izgāja sēt. 4 Sējot cita sēkla krita ceļmalā, un putni nāca un to apēda. 5 Cita krita akmenājā, kur tai nebija daudz zemes; tā tūlīt uzdīga, tādēļ ka tā nebija dziļi zemē. 6 Bet, kad saule uzlēca un to dedzināja, tā nokalta, tādēļ ka tai nebija sakņu. 7 Cita sēkla krita starp ērkšķiem, un ērkšķi izauga un to nomāca, un tā nenesa augļus. 8 Bet cita sēkla krita labā zemē un nesa augļus; tā uzdīga un izauga, un cita nesa trīsdesmitkārtīgi, cita sešdesmitkārtīgi un cita simtkārtīgi.” 9 Un viņš sacīja: “Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.”
Jēzus skaidro līdzību nozīmi
(Mt 13:10–17Lk 8:9–10)10 Kad viņš palika viens, tad tie, kas līdz ar tiem divpadsmit bija pie viņa, izvaicāja viņu par līdzībām. 11 Un viņš tiem sacīja: “Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumu, bet tiem, kas ārpusē, viss ir līdzībās, 12 lai
tie skatīdamies skatās, bet neredz
un klausīdamies klausās, bet nesaprot,
lai tie neatgriežas un tiem netiek piedots. ”
Jēzus skaidro līdzību par sējēju
(Mt 13:18–23Lk 8:11–15)13 Un viņš tiem sacīja: “Jūs šo līdzību nesaprotat? Kā tad jūs sapratīsiet visas citas līdzības? 14 Sējējs sēj vārdu. 15 Vieni ir tie, kas ceļmalā, kuros vārdu iesēj, un, tikko viņi to dzird, nāk sātans un paņem prom viņos iesēto vārdu. 16 Un citi kā sēkla, kas krīt akmenājā, tikko vārdu dzirdējuši, viņi ar prieku to uzņem, 17 bet viņiem nav sakņu, un tie nav pastāvīgi. Kad nāk spaidi un vajāšanas vārda dēļ, viņi tūlīt apgrēkojas. 18 Un tie, kas starp ērkšķiem sēti, vārdu dzird, 19 bet laicīgās rūpes un bagātības viltus, un visas citas kārības uznāk un noslāpē vārdu, un tas kļūst neauglīgs. 20 Un ir tādi, kas sēti labā zemē, kas vārdu dzird un uzņem un nes augļus – cits trīsdesmitkārtīgus, cits sešdesmitkārtīgus un cits simtkārtīgus.”
Jēzus skaidro līdzību nozīmi
(Lk 8:16–18)21 Un viņš tiem sacīja: “Vai tad gaismekli ienes, lai to liktu zem pūra vai zem gultas? Vai ne tādēļ, lai to liktu lukturī? 22 Jo nav nekā apslēpta, kas nenāktu gaismā, un nekas nenotiek slepeni, kas netaptu zināms. 23 Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.” 24 Un viņš tiem sacīja: “Ievērojiet, ko dzirdat. Ar kādu mēru jūs mērāt, ar tādu jums nomērīs un vēl pieliks klāt. 25 Jo, kam ir, tam tiks dots, bet, kam nav, tam atņems arī to, kas tam ir.”
Līdzība par zemē sēto sēklu
26 Un viņš sacīja: “Ar Dieva valstību ir tāpat, kā kad cilvēks iemet sēklu zemē 27 un guļas un ceļas, nakti un dienu, bet sēkla uzdīgst un izaug, tā ka viņš pats to nemana. 28 Zeme pati nes augļus: vispirms asnu, tad vārpu un tad graudu pilnu vārpu. 29 Un, kad augļi ienākušies, viņš tūdaļ laiž sirpi darbā, jo pļaujas laiks ir klāt.”
Līdzība par sinepju graudiņu
(Mt 13:31–32Lk 13:18–19)30 Un viņš runāja tālāk: “Ar ko lai salīdzinām Dieva valstību? Jeb kādā līdzībā lai to attēlojam? 31 Tā līdzinās sinepju graudiņam, kas iesēts zemē; tā ir vismazākā no visām sēklām virs zemes, 32 bet iesēta augtin aug un kļūst lielāka par visiem dārza augiem, un tai izaug lieli zari, kuru paēnā var ligzdot debesu putni.”
Viņš runāja līdzībās
(Mt 13:34–35)33 Un daudz tādu līdzību viņš tiem sacīja, tā ka tie varēja klausīties. 34 Viņš nerunāja ar tiem citādi kā vien līdzībās, bet saviem mācekļiem viņš visu atsevišķi izskaidroja.
Jēzus apsauc vētru
(Mt 8:23–27Lk 8:22–25)35 Tajā dienā, vakaram nākot, viņš tiem sacīja: “Celsimies pāri uz otru krastu.” 36 Ļaužu pūli atlaiduši, tie devās ar laivu, kurā viņš bija, un vēl citas laivas viņam sekoja. 37 Tad sacēlās liela vētra, un viļņi gāzās pāri laivai, tā ka laiva pildījās ar ūdeni. 38 Viņš pats gulēja laivas galā uz spilvena. Un tie viņu modināja un sacīja: “Skolotāj, vai tev nerūp, ka ejam bojā?” 39 Viņš piecēlies apsauca vēju un pavēlēja jūrai: “Klusu, rimsties!” Un vējš norima, un iestājās liels klusums. 40 Un viņš tiem sacīja: “Kādēļ esat tik bailīgi? Vai jums vairs nav ticības?” 41 Viņus pārņēma lielas bailes, un viņi cits citam sacīja: “Kas viņš tāds ir, ka pat vējš un jūra viņam paklausa?”
1 And he began again to teach by the sea side: and there was gathered unto him a great multitude, so that he entered into a ship, and sat in the sea; and the whole multitude was by the sea on the land. 2 And he taught them many things by parables, and said unto them in his doctrine, 3 Hearken; Behold, there went out a sower to sow: 4 And it came to pass, as he sowed, some fell by the way side, and the fowls of the air came and devoured it up. 5 And some fell on stony ground, where it had not much earth; and immediately it sprang up, because it had no depth of earth: 6 But when the sun was up, it was scorched; and because it had no root, it withered away. 7 And some fell among thorns, and the thorns grew up, and choked it, and it yielded no fruit. 8 And other fell on good ground, and did yield fruit that sprang up and increased; and brought forth, some thirty, and some sixty, and some an hundred. 9 And he said unto them, He that hath ears to hear, let him hear. 10 And when he was alone, they that were about him with the twelve asked of him the parable. 11 And he said unto them, Unto you it is given to know the mystery of the kingdom of God: but unto them that are without, all these things are done in parables: 12 That seeing they may see, and not perceive; and hearing they may hear, and not understand; lest at any time they should be converted, and their sins should be forgiven them. 13 And he said unto them, Know ye not this parable? and how then will ye know all parables?
14 ¶ The sower soweth the word. 15 And these are they by the way side, where the word is sown; but when they have heard, Satan cometh immediately, and taketh away the word that was sown in their hearts. 16 And these are they likewise which are sown on stony ground; who, when they have heard the word, immediately receive it with gladness; 17 And have no root in themselves, and so endure but for a time: afterward, when affliction or persecution ariseth for the word’s sake, immediately they are offended. 18 And these are they which are sown among thorns; such as hear the word, 19 And the cares of this world, and the deceitfulness of riches, and the lusts of other things entering in, choke the word, and it becometh unfruitful. 20 And these are they which are sown on good ground; such as hear the word, and receive it , and bring forth fruit, some thirtyfold, some sixty, and some an hundred.
21 ¶ And he said unto them, Is a candle brought to be put under a bushel, or under a bed? and not to be set on a candlestick? 22 For there is nothing hid, which shall not be manifested; neither was any thing kept secret, but that it should come abroad. 23 If any man have ears to hear, let him hear. 24 And he said unto them, Take heed what ye hear: with what measure ye mete, it shall be measured to you: and unto you that hear shall more be given. 25 For he that hath, to him shall be given: and he that hath not, from him shall be taken even that which he hath.
26 ¶ And he said, So is the kingdom of God, as if a man should cast seed into the ground; 27 And should sleep, and rise night and day, and the seed should spring and grow up, he knoweth not how. 28 For the earth bringeth forth fruit of herself; first the blade, then the ear, after that the full corn in the ear. 29 But when the fruit is brought forth, immediately he putteth in the sickle, because the harvest is come.
30 ¶ And he said, Whereunto shall we liken the kingdom of God? or with what comparison shall we compare it? 31 It is like a grain of mustard seed, which, when it is sown in the earth, is less than all the seeds that be in the earth: 32 But when it is sown, it groweth up, and becometh greater than all herbs, and shooteth out great branches; so that the fowls of the air may lodge under the shadow of it. 33 And with many such parables spake he the word unto them, as they were able to hear it . 34 But without a parable spake he not unto them: and when they were alone, he expounded all things to his disciples. 35 And the same day, when the even was come, he saith unto them, Let us pass over unto the other side. 36 And when they had sent away the multitude, they took him even as he was in the ship. And there were also with him other little ships. 37 And there arose a great storm of wind, and the waves beat into the ship, so that it was now full. 38 And he was in the hinder part of the ship, asleep on a pillow: and they awake him, and say unto him, Master, carest thou not that we perish? 39 And he arose, and rebuked the wind, and said unto the sea, Peace, be still. And the wind ceased, and there was a great calm. 40 And he said unto them, Why are ye so fearful? how is it that ye have no faith? 41 And they feared exceedingly, and said one to another, What manner of man is this, that even the wind and the sea obey him?
