Jēzus un samariete
1 Jēzus uzzināja, ka farizeji bija dzirdējuši, ka viņš darot par mācekļiem un kristījot daudz vairāk ļaužu nekā Jānis, – 2 lai gan Jēzus pats nekristīja, bet viņa mācekļi, – 3 viņš atstāja Jūdeju un atkal devās uz Galileju. 4 Viņam vajadzēja iet caur Samariju. 5 Viņš nonāk Samarijas pilsētā, vārdā Zihara, tuvu pie tīruma, ko Jēkabs bija devis savam dēlam Jāzepam. 6 Tur bija Jēkaba aka. Bija ap sesto stundu, kad Jēzus, no ceļa noguris, apsēdās turpat pie akas. 7 Tad nāca kāda samariete smelt ūdeni. Jēzus viņai sacīja: “Dod man dzert!” 8 Viņa mācekļi bija nogājuši pilsētā iepirkt pārtiku. 9 Samariete viņam jautāja: “Kā tu, jūds būdams, lūdz dzert man, samarietei?” – jo jūdi ar samariešiem nesagājās. 10 Jēzus atbildēja un viņai sacīja: “Ja tu zinātu Dieva dāvanu un kas ir tas, kas tev saka: dod man dzert, – tad tu būtu lūgusi viņu un viņš tev būtu devis dzīvu ūdeni.” 11 Sieviete viņam sacīja: “Kungs, tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa; no kurienes tad tev ir dzīvais ūdens? 12 Vai tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas devis mums šo aku un dzēris no tās pats un viņa dēli un viņa ganāmpulki?” 13 Jēzus viņai atbildēja: “Ikvienam, kurš dzer no šī ūdens, atkal slāps. 14 Bet, kurš dzers no ūdens, ko es tam došu, tam neslāps nemūžam; ūdens, ko es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.” 15 Sieviete viņam sacīja: “Kungs, dod man šo ūdeni, lai man vairs neslāptu un man vairs nebūtu jānāk šurp smelt.” 16 Viņš tai sacīja: “Ej, pasauc savu vīru un nāc šurp!” 17 Sieviete atbildēja: “Man nav vīra.” Jēzus viņai sacīja: “Tu pareizi saki: man nav vīra, – 18 jo pieci vīri tev ir bijuši, un tas, kas tev tagad ir, arī nav tavs vīrs. To tu esi patiesi teikusi.” 19 Sieviete viņam sacīja: “Kungs, es redzu, ka tu esi pravietis. 20 Mūsu tēvi ir pielūguši Dievu šajā kalnā, bet jūs sakāt, ka tā vieta, kur jāpielūdz, ir Jeruzālemē.” 21 Jēzus viņai sacīja: “Tici man, sieva: nāk stunda, kad jūs nepielūgsiet Tēvu nedz šajā kalnā, nedz Jeruzālemē. 22 Jūs pielūdzat to, ko jūs nezināt, mēs pielūdzam, ko mēs zinām, jo pestīšana ir no jūdiem. 23 Bet nāk stunda, un tā ir jau tagad, kad patiesie dievlūdzēji pielūgs Tēvu Garā un patiesībā. Jo Tēvs meklē tādus, kas viņu tā pielūdz. 24 Dievs ir Gars, un, kas viņu pielūdz, tiem to būs pielūgt Garā un patiesībā.” 25 Sieviete viņam sacīja: “Es zinu, ka nāk Mesija, saukts Kristus, kad viņš atnāks, viņš to visu mums pasludinās.” 26 Jēzus viņai sacīja: “Tas esmu es, kas ar tevi runā!” 27 Un tajā pašā brīdī nāca viņa mācekļi, un tie brīnījās, ka viņš runā ar sievieti, tomēr neviens neteica: ko tu meklē? – vai: ko tu runā ar viņu? 28 Tad sieviete atstāja savu ūdens trauku, nogāja pilsētā un sacīja ļaudīm: 29 “Nāciet, skatiet cilvēku, kas man ir sacījis visu, ko es esmu darījusi! Vai tikai tas nav Kristus?” 30 Tad tie izgāja no pilsētas un nāca pie viņa. 31 Pa to starpu mācekļi lūdza viņu, sacīdami: “Rabi, ēd!” 32 Bet viņš tiem teica: “Man ir ēdiens, ko ēst, kuru jūs nezināt.” 33 Tad mācekļi cits citam sacīja: “Nebūs taču kāds viņam atnesis ēst?” 34 Jēzus tiem sacīja: “Mans ēdiens ir darīt tā gribu, kas mani ir sūtījis, un piepildīt viņa darbu. 35 Vai jūs nesakāt: vēl četri mēneši, un nāk pļaujamais laiks? – Redziet, es jums saku: paceliet savas acis un skatiet druvas, kas jau ir baltas pļaujai. 36 Jau pļāvējs saņem algu un vāc augļus mūžīgai dzīvībai, lai kopā priecātos abi, sējējs un pļāvējs. 37 Jo te patiess ir teiciens, ka cits ir, kas sēj, un cits ir, kas pļauj. 38 Es jūs sūtīju pļaut, kur jūs neesat pūlējušies. Citi ir strādājuši, bet jūs esat ienākuši viņu darbā.” 39 Bet daudzi samarieši no šīs pilsētas sāka viņam ticēt tās sievietes vārdu dēļ, kura liecināja: viņš man ir pateicis visu, ko es esmu darījusi. 40 Kad nu samarieši nāca, lūgdami viņu palikt pie tiem, tad viņš palika tur divas dienas. 41 Un daudz vairāk ļaužu kļuva ticīgi viņa vārdu dēļ, 42 bet sievietei tie sacīja: “Mēs ticam vairs ne tavas runāšanas dēļ, jo paši esam dzirdējuši un zinām, ka patiešām viņš ir pasaules Pestītājs!”
Galminieka dēla dziedināšana
(Mt 8:5–13Lk 7:1–10)43 Un pēc tām divām dienām viņš izgāja no turienes uz Galileju. 44 Jo Jēzus pats gan bija apliecinājis, ka pravietis savā tēvu zemē nav cieņā. 45 Kad nu viņš atnāca uz Galileju, tad galilejieši viņu uzņēma, jo tie bija redzējuši visu, ko viņš svētkos Jeruzālemē bija darījis, jo arī viņi bija bijuši svētkos. 46 Tad Jēzus atkal nāca Galilejas Kānā, kur viņš ūdeni bija pārvērtis vīnā. Un bija kāds ķēniņa galminieks, kuram Kapernaumā bija slims dēls. 47 Izdzirdis, ka Jēzus ir atnācis no Jūdejas uz Galileju, tas nāca pie viņa un lūdza, lai viņš noietu un dziedinātu viņa dēlu, kas bija pie miršanas. 48 Tad Jēzus viņam sacīja: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.” 49 Ķēniņa galminieks viņam sacīja: “Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst!” 50 Jēzus tam sacīja: “Ej, tavs dēls ir dzīvs!” Cilvēks noticēja vārdiem, ko sacīja Jēzus, un aizgāja. 51 Viņam vēl ejot, pretī nāca viņa kalpi un tam pavēstīja: “Tavs dēls ir dzīvs!” 52 Tad viņš tiem vaicāja, kurā brīdī dēlam kļuvis labāk. Tie viņam sacīja: “Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstāja.” 53 Tad tēvs saprata, ka tas noticis brīdī, kad Jēzus viņam sacīja: “Tavs dēls ir dzīvs!” Un viņš kļuva ticīgs pats un viss viņa nams. 54 Šī bija jau otrā zīme, ko Jēzus darīja, no Jūdejas atnācis Galilejā.
1 When therefore the Lord knew how the Pharisees had heard that Jesus made and baptized more disciples than John, 2 (Though Jesus himself baptized not, but his disciples,) 3 He left Judæa, and departed again into Galilee. 4 And he must needs go through Samaria. 5 Then cometh he to a city of Samaria, which is called Sychar, near to the parcel of ground that Jacob gave to his son Joseph. 6 Now Jacob’s well was there. Jesus therefore, being wearied with his journey, sat thus on the well: and it was about the sixth hour. 7 There cometh a woman of Samaria to draw water: Jesus saith unto her, Give me to drink. 8 (For his disciples were gone away unto the city to buy meat.) 9 Then saith the woman of Samaria unto him, How is it that thou, being a Jew, askest drink of me, which am a woman of Samaria? for the Jews have no dealings with the Samaritans. 10 Jesus answered and said unto her, If thou knewest the gift of God, and who it is that saith to thee, Give me to drink; thou wouldest have asked of him, and he would have given thee living water. 11 The woman saith unto him, Sir, thou hast nothing to draw with, and the well is deep: from whence then hast thou that living water? 12 Art thou greater than our father Jacob, which gave us the well, and drank thereof himself, and his children, and his cattle? 13 Jesus answered and said unto her, Whosoever drinketh of this water shall thirst again: 14 But whosoever drinketh of the water that I shall give him shall never thirst; but the water that I shall give him shall be in him a well of water springing up into everlasting life. 15 The woman saith unto him, Sir, give me this water, that I thirst not, neither come hither to draw. 16 Jesus saith unto her, Go, call thy husband, and come hither. 17 The woman answered and said, I have no husband. Jesus said unto her, Thou hast well said, I have no husband: 18 For thou hast had five husbands; and he whom thou now hast is not thy husband: in that saidst thou truly. 19 The woman saith unto him, Sir, I perceive that thou art a prophet. 20 Our fathers worshipped in this mountain; and ye say, that in Jerusalem is the place where men ought to worship. 21 Jesus saith unto her, Woman, believe me, the hour cometh, when ye shall neither in this mountain, nor yet at Jerusalem, worship the Father. 22 Ye worship ye know not what: we know what we worship: for salvation is of the Jews. 23 But the hour cometh, and now is, when the true worshippers shall worship the Father in spirit and in truth: for the Father seeketh such to worship him. 24 God is a Spirit: and they that worship him must worship him in spirit and in truth. 25 The woman saith unto him, I know that Messias cometh, which is called Christ: when he is come, he will tell us all things. 26 Jesus saith unto her, I that speak unto thee am he.
27 ¶ And upon this came his disciples, and marvelled that he talked with the woman: yet no man said, What seekest thou? or, Why talkest thou with her? 28 The woman then left her waterpot, and went her way into the city, and saith to the men, 29 Come, see a man, which told me all things that ever I did: is not this the Christ? 30 Then they went out of the city, and came unto him.
31 ¶ In the mean while his disciples prayed him, saying, Master, eat. 32 But he said unto them, I have meat to eat that ye know not of. 33 Therefore said the disciples one to another, Hath any man brought him ought to eat? 34 Jesus saith unto them, My meat is to do the will of him that sent me, and to finish his work. 35 Say not ye, There are yet four months, and then cometh harvest? behold, I say unto you, Lift up your eyes, and look on the fields; for they are white already to harvest. 36 And he that reapeth receiveth wages, and gathereth fruit unto life eternal: that both he that soweth and he that reapeth may rejoice together. 37 And herein is that saying true, One soweth, and another reapeth. 38 I sent you to reap that whereon ye bestowed no labour: other men laboured, and ye are entered into their labours.
39 ¶ And many of the Samaritans of that city believed on him for the saying of the woman, which testified, He told me all that ever I did. 40 So when the Samaritans were come unto him, they besought him that he would tarry with them: and he abode there two days. 41 And many more believed because of his own word; 42 And said unto the woman, Now we believe, not because of thy saying: for we have heard him ourselves, and know that this is indeed the Christ, the Saviour of the world.
43 ¶ Now after two days he departed thence, and went into Galilee. 44 For Jesus himself testified, that a prophet hath no honour in his own country. 45 Then when he was come into Galilee, the Galilæans received him, having seen all the things that he did at Jerusalem at the feast: for they also went unto the feast. 46 So Jesus came again into Cana of Galilee, where he made the water wine. And there was a certain nobleman, whose son was sick at Capernaum. 47 When he heard that Jesus was come out of Judæa into Galilee, he went unto him, and besought him that he would come down, and heal his son: for he was at the point of death. 48 Then said Jesus unto him, Except ye see signs and wonders, ye will not believe. 49 The nobleman saith unto him, Sir, come down ere my child die. 50 Jesus saith unto him, Go thy way; thy son liveth. And the man believed the word that Jesus had spoken unto him, and he went his way. 51 And as he was now going down, his servants met him, and told him , saying, Thy son liveth. 52 Then enquired he of them the hour when he began to amend. And they said unto him, Yesterday at the seventh hour the fever left him. 53 So the father knew that it was at the same hour, in the which Jesus said unto him, Thy son liveth: and himself believed, and his whole house. 54 This is again the second miracle that Jesus did, when he was come out of Judæa into Galilee.
