Judītes raksturojums
1 Viss, kas tajās dienās notika, nāca dzirdams Judītei, kas bija Merārī meita, tas bija Oksa dēls, tas Jāzepa dēls, tas Oziēla dēls, tas Elkijas dēls, tas Ananijas dēls, tas Gideona dēls, tas Rafaina dēls, tas Ahitoba dēls, tas Elijas dēls, tas Helkija dēls, tas Eliaba dēls, tas Netanēla dēls, tas Salamiēla dēls, tas Sarasadaja dēls, tas Israēla dēls. 2 Viņas vīrs Manase bija no viņas cilts un viņas tēvu zemes, un viņš nomira miežu pļaujas laikā, 3 kad viņš ar kūlīšu sējējiem stāvēja uz lauka un saules svelme nāca uz viņa galvas, un viņš nokrita uz savas gultas un nomira savā pilsētā Betulijā, un viņu apglabāja līdzās viņa tēviem uz lauka starp Dotaimu un Balamonu. 4 Trīs gadus un četrus mēnešus Judīte dzīvoja savā mājā kā atraitne. 5 Uz savas mājas jumta viņa uzcēla sev telti, saviem gurniem aplika maisa drēbi un ietērpās kā atraitne. 6 Viņa gavēja katru dienu, izņemot priekšsabatu un sabatu, dienas pirms pilnmēness un pilnmēnesī un Israēla svētku un līksmes dienas. 7 Viņa bija skaista uzlūkojot un pēc skata ļoti pievilcīga, un viņas vīrs Manase bija atstājis viņai zeltu un sudrabu, kalpus un kalpones, lopus un laukus, un viņa visu pārvaldīja. 8 Un nebija neviena, kas teiktu par viņu ko sliktu, jo viņa ļoti bijās Dieva.
Judītes iebildumi pret Ozijas priekšlikumu
9 Viņa arī dzirdēja ļaužu nekrietnās runas pret valdnieku, kad viņi kļuva mazdūšīgi ūdens trūkuma dēļ. Judīte dzirdēja katru vārdu, ko Ozija runāja ļaudīm, kā viņš zvērēja pēc piecām dienām atdot pilsētu asīriešiem, 10 un, nosūtījusi kalponi, kas bija pār visu viņas īpašumu, viņa aicināja pilsētas vecajos Habri un Harmi pie sevis. 11 Viņi atnāca, un Judīte tiem sacīja: “Uzklausiet mani, Betulijas iedzīvotāju vadoņi, tas nav taisns vārds, ko jūs runājāt tautas priekšā tajā dienā. Jūs zvērējāt starp Dievu un sevi un solījāt izdot pilsētu mūsu ienaidniekiem, ja Dievs šajās dienās jums nepalīdzēs. 12 Un tagad, kas jūs tādi esat, ka šodien izaicināt Dievu un nostādāt sevi pāri Dievam cilvēku dēlu vidū? 13 Tagad jūs izaicināt Dievu, Visuvaldītāju, bet neko no viņa neuzzināsiet tik un tā. 14 Jūs nespējat aptvert pat cilvēka sirds dziļumu un nevarat saprast viņa spriedumus; kā jūs pārbaudīsiet Dievu, kas visu to ir radījis, un uzzināsiet viņa prātu? Viņa spriedumu jūs nesapratīsiet tik un tā. Brāļi, es lūdzu, nesadusmojiet Kungu, mūsu Dievu. 15 Un ja nu viņš negribēs tieši piecās dienās mūs izglābt? Viņam ir vara, cik dienās viņš grib, vai nu aizsargāt, vai pazudināt mūs no mūsu ienaidniekiem. 16 Nepieprasiet Dievam par viņa nolūkiem galvojumu, jo Dievam nevar piedraudēt kā cilvēkam, nedz arī pieprasīt kā no cilvēka dēla. 17 Tādēļ sauksim viņu sev palīgā un gaidīsim no viņa izglābšanos, un, ja viņam labpatiks, viņš mūsu balsī ieklausīsies. 18 Jo nav bijusi mūsu tautā tāda cilts vai dzimta, vai apgabals, vai pilsēta, nedz ir pie mums šodien, kas pielūgtu pašdarinātus dievus, kā tas notika sendienās, 19 kuru dēļ mūsu tēvi tika nodoti zobenam un laupīšanai un tik daudzi krita milzum lielā kaujā mūsu ienaidnieku priekšā. 20 Bet mēs citu Dievu neatzīstam kā tikai viņu un tādēļ ceram, ka viņš nelaimē nepametīs nedz mūs, nedz visu mūsu tautu, 21 jo, kad mēs būsim sagrābti, tāpat tiks sagrābta arī visa pārējā Jūdeja, un, kad mūsu svētumi tiks apgānīti, Dievs pieprasīs no mūsu asinīm par to apgānīšanu. 22 Mūsu brāļu slepkavošanu un aizdzīšanu no savas zemes gūstā un mūsu mantojuma izpostīšanu Dievs liks pār mūsu galvām, tā ka nonāksim starp tautām, kurām mums būs jāvergo, un būsim par piedauzību un apsmieklu tiem, kam kļūsim par īpašumu, 23 jo mūsu verdzība nevedīs mūs uz Dieva žēlastību, bet Kungs, mūsu Dievs, to noliks mums par negodu. 24 Un tagad, brāļi, parādīsim mūsu cilts brāļiem, ka viņu dzīvība ir atkarīga no mums un visi svētumi un Dieva nams un altāris balstās uz mums. 25 Par spīti jūsu nodomam, pateiksimies Kungam, mūsu Dievam, kas mūs pārbauda tāpat kā mūsu tēvus. 26 Atcerieties visu, ko viņš izdarīja ar Ābrahāmu un ar Īzaku un ko piedzīvoja Jēkabs Sīrijas Mezopotāmijā, kad viņš ganīja mātesbrāļa Lābana avis. 27 Tāpat kā viņš nepakļāva viņus ugunij citādi kā vien, lai pārbaudītu viņu sirdis, tā arī viņš neatriebj mums, jo Kungs pārmācīdams šausta tos, kas viņam tuvojas.”
Ozijas un Judītes saruna
28 Un Ozija viņai sacīja: “Viss, ko tu sacīji, ir teikts no labas sirds, un nav neviena, kas stātos pretī taviem vārdiem, 29 jo ne jau pēc šodienas tava gudrība tapusi tik pārlieku skaidra, bet jau no tavu dienu sākuma visa tauta pazīst tavu saprašanu, cik laba ir tavas sirds degsme. 30 Bet tauta ir ļoti izslāpusi un piespieda mūs rīkoties tā, kā viņiem runājām, un sasaistīja mūs ar zvērestu, ko mēs nepārkāpsim. 31 Un tagad lūdz par mums, jo tu esi dievbijīga sieva, un Kungs sūtīs lietu, kas piepildīs mūsu dīķus, un mēs vēl neiesim bojā.” 32 Bet Judīte viņiem sacīja: “Uzklausiet mani: es veikšu darbu, kas aizsniegsies līdz mūsu tautas dēliem paaudžu paaudzēs. 33 Šonakt jūs stāvēsiet pie pilsētas vārtiem, un es pa tiem iziešu ar savu kalponi; un šajās dienās, pēc kurām jūs sacījāties nodot pilsētu mūsu ienaidniekiem, Kungs piemeklēs Israēlu ar manu roku, 34 bet jūs manu darbu neizdibināsiet, jo es neko jums neteikšu, tiekams netiks pabeigts, ko es grasos paveikt.” 35 Ozija un vecajie viņai sacīja: “Dodies ar mieru, un Kungs Dievs lai ir tavā priekšā mūsu ienaidniekiem par atriebību.” 36 Un, izgājuši no telts, viņi devās pie pilsētas aizstāvjiem.
1 Now at that time Judith heard thereof, which was the daughter of Merari, the son of Ox, the son of Joseph, the son of Ozel, the son of Elcia, the son of Ananias, the son of Gedeon, the son of Raphaim, the son of Acitho, the son of Eliu, the son of Eliab, the son of Nathanael, the son of Samael, the son of Salasadal, the son of Israel.
2 And Manasses was her husband, of her tribe and kindred, who died in the barley harvest.
3 For as he stood overseeing them that bound sheaves in the field, the heat came upon his head, and he fell on his bed, and died in the city of Bethulia: and they buried him with his fathers in the field between Dothaim and Balamo.
4 So Judith was a widow in her house three years and four months.
5 And she made her a tent upon the top of her house, and put on sackcloth upon her loins and ware her widow’s apparel.
6 And she fasted all the days of her widowhood, save the eves of the sabbaths, and the sabbaths, and the eves of the new moons, and the new moons and the feasts and solemn days of the house of Israel.
7 She was also of a goodly countenance, and very beautiful to behold: and her husband Manasses had left her gold, and silver, and menservants and maidservants, and cattle, and lands; and she remained upon them.
8 And there was none that gave her an ill word; as she feared God greatly.
9 Now when she heard the evil words of the people against the governor, that they fainted for lack of water; for Judith had heard all the words that Ozias had spoken unto them, and that he had sworn to deliver the city unto the Assyrians after five days;
10 Then she sent her waitingwoman, that had the government of all things that she had, to call Ozias and Chabris and Charmis, the ancients of the city.
11 And they came unto her, and she said unto them, Hear me now, O ye governors of the inhabitants of Bethulia: for your words that ye have spoken before the people this day are not right, touching this oath which ye made and pronounced between God and you, and have promised to deliver the city to our enemies, unless within these days the Lord turn to help you.
12 And now who are ye that have tempted God this day, and stand instead of God among the children of men?
13 And now try the Lord Almighty, but ye shall never know any thing.
14 For ye cannot find the depth of the heart of man, neither can ye perceive the things that he thinketh: then how can ye search out God, that hath made all these things, and know his mind, or comprehend his purpose? Nay, my brethren, provoke not the Lord our God to anger.
15 For if he will not help us within these five days, he hath power to defend us when he will, even every day, or to destroy us before our enemies.
16 Do not bind the counsels of the Lord our God: for God is not as man, that he may be threatened; neither is he as the son of man, that he should be wavering.
17 Therefore let us wait for salvation of him, and call upon him to help us, and he will hear our voice, if it please him.
18 For there arose none in our age, neither is there any now in these days neither tribe, nor family, nor people, nor city among us, which worship gods made with hands, as hath been aforetime.
19 For the which cause our fathers were given to the sword, and for a spoil, and had a great fall before our enemies.
20 But we know none other god, therefore we trust that he will not despise us, nor any of our nation.
21 For if we be taken so, all Judea shall lie waste, and our sanctuary shall be spoiled; and he will require the profanation thereof at our mouth.
22 And the slaughter of our brethren, and the captivity of the country, and the desolation of our inheritance, will he turn upon our heads among the Gentiles, wheresoever we shall be in bondage; and we shall be an offence and a reproach to all them that possess us.
23 For our servitude shall not be directed to favour: but the Lord our God shall turn it to dishonour.
24 Now therefore, O brethren, let us shew an example to our brethren, because their hearts depend upon us, and the sanctuary, and the house, and the altar, rest upon us.
25 Moreover let us give thanks to the Lord our God, which trieth us, even as he did our fathers.
26 Remember what things he did to Abraham, and how he tried Isaac, and what happened to Jacob in Mesopotamia of Syria, when he kept the sheep of Laban his mother’s brother.
27 For he hath not tried us in the fire, as he did them, for the examination of their hearts, neither hath he taken vengeance on us: but the Lord doth scourge them that come near unto him, to admonish them.
28 Then said Ozias to her, All that thou hast spoken hast thou spoken with a good heart, and there is none that may gainsay thy words.
29 For this is not the first day wherein thy wisdom is manifested; but from the beginning of thy days all the people have known thy understanding, because the disposition of thine heart is good.
30 But the people were very thirsty, and compelled us to do unto them as we have spoken, and to bring an oath upon ourselves, which we will not break.
31 Therefore now pray thou for us, because thou art a godly woman, and the Lord will send us rain to fill our cisterns, and we shall faint no more.
32 Then said Judith unto them, Hear me, and I will do a thing, which shall go throughout all generations to the children of our nation.
33 Ye shall stand this night in the gate, and I will go forth with my waitingwoman: and within the days that ye have promised to deliver the city to our enemies the Lord will visit Israel by mine hand.
34 But enquire not ye of mine act: for I will not declare it unto you, till the things be finished that I do.
35 Then said Ozias and the princes unto her, Go in peace, and the Lord God be before thee, to take vengeance on our enemies.
36 So they returned from the tent, and went to their wards.
