Zemes un debesu svētnīca
1 Arī pirmajai derībai bija kalpošanas priekšraksti un svētnīca šajā pasaulē. 2 Tika uzslieta telts, kuras priekšējā telpā bija gaismeklis, galds, upurmaizes; šī telpa tiek saukta par svētvietu. 3 Aiz otra priekškara bija telts telpa, kas tiek saukta par svētumu svētumu. 4 Tur bija zelta kvēpināmais trauks un liecības šķirsts, kas visapkārt bija apvilkts ar zeltu. Tajā bija zelta trauks ar mannu, uzplaukušais Ārona zizlis un derības plāksnes, 5 bet pāri tam – Dieva godības ķerubi, kas apēno šķirsta izlīguma vāku; bet par to tagad nav atsevišķi jārunā. 6 Tāds bija telts iekārtojums. Pirmajā telpā vienmēr gāja priesteri, ikreiz, kad veica kalpošanu, 7 bet otrajā iegāja augstais priesteris reizi gadā, līdzi ņemot upurasinis, ko tas upurēja par saviem un tautas neapzināti izdarītajiem pārkāpumiem. 8 Ar to Svētais Gars skaidri parāda, ka tikmēr, kamēr iepriekšējā telts vēl pastāv, ceļš uz patieso svētnīcu vēl nav atklājies. 9 Tā ir tagadējā laika līdzība, pēc tās tiek pienestas upurdāvanas un upuri, kas nespēj kalpotāju darīt pilnīgu tajās lietās, kas skar sirdsapziņu. 10 Tie ir vienīgi ārēji priekšraksti, kas attiecas uz ēdieniem un dzērieniem un dažādām šķīstīšanām; tie ir spēkā tikai līdz atjaunošanas laikam. 11 Kristus ieradās kā nākamo labumu augstais priesteris caur lielāku un pilnīgāku telti, tādu, kas nav rokām darināta, tas ir, kas nenāk no šīs radības. 12 Viņš neizlēja ne āžu, ne teļu asinis, bet gan pats savējās un reizi par visām reizēm iegāja svētnīcā un ieguva mūžīgu izpirkšanu. 13 Ja apslacīšana ar āžu un vēršu asinīm un upurētās teles pelniem svētī miesas šķīstīšanai tos, kas apgānījušies, 14 cik gan daudz vairāk Kristus asinis, kurš mūžīgā Gara spēkā pats sevi ir pienesis par nevainojamu upuri Dievam, šķīstī mūsu sirdsapziņu no mirušiem darbiem kalpošanai dzīvajam Dievam. 15 Tādēļ viņš ir jaunās derības vidutājs, lai ar nāvi, kas izpirka iepriekšējās derības laikā izdarītos pārkāpumus, tie, kas aicināti, saņemtu mūžīgā mantojuma apsolījumu. 16 Kur testaments, tur nepieciešams pierādīt novēlētāja nāvi, 17 jo testaments iegūst spēku tikai pēc novēlētāja nāves; kamēr tas vēl ir dzīvs, testaments nav spēkā. 18 Šā iemesla dēļ arī pirmā derība nav noslēgta bez asinīm. 19 Kad Mozus bija pateicis tautai visas pavēles, kā tās bija dotas bauslībā, viņš sajauca teļu un āžu asinis ar ūdeni un ņēma tumšsarkanu vilnu un īzapu un apslacīja gan pašu derības grāmatu, gan tautu, 20 sacīdams: šīs ir tās derības asinis, ko Dievs ar jums ir noslēdzis. – 21 Tāpat viņš apslacīja ar asinīm arī telti un visus dievkalpojuma rīkus. 22 Pēc bauslības, ar asinīm tiek šķīstīts gandrīz viss, un bez asins izliešanas nav piedošanas.
Kristus upuris iznīcina grēku
23 Un šādi bija nepieciešams šķīstīt debesu lietu attēlus, bet pašas debesu lietas – ar labākiem upuriem nekā šie. 24 Jo Kristus neiegāja rokām darinātā svētnīcā, kas būtu patiesās atveids, bet pašās debesīs, lai no tā brīža stāvētu par mums Dieva vaiga priekšā. 25 Viņš neiegāja, lai daudzkārt pienestu upurim sevi pašu, kā augstais priesteris katru gadu ieiet svētnīcā, pienesot ikreiz cita asinis, – 26 jo tad kopš pasaules radīšanas viņam būtu vajadzējis daudzkārt ciest, bet nu viņš, laiku beigās reizi par visām reizēm ir atklājies, lai izdeldētu grēkus, sevi pašu upurēdams. 27 Tāpat kā cilvēkiem ir nolikts mirt tikai vienreiz, un pēc tam tiesa, 28 tā arī Kristus ir upurēts reizi par visām reizēm, lai daudzu cilvēku grēkus izdeldētu; viņš atklāsies otrreiz – ne vairs grēku dēļ, bet par pestīšanu tiem, kas uz viņu gaida.
1 Then verily the first covenant had also ordinances of divine service, and a worldly sanctuary. 2 For there was a tabernacle made; the first, wherein was the candlestick, and the table, and the shewbread; which is called the sanctuary. 3 And after the second veil, the tabernacle which is called the Holiest of all; 4 Which had the golden censer, and the ark of the covenant overlaid round about with gold, wherein was the golden pot that had manna, and Aaron’s rod that budded, and the tables of the covenant; 5 And over it the cherubims of glory shadowing the mercyseat; of which we cannot now speak particularly. 6 Now when these things were thus ordained, the priests went always into the first tabernacle, accomplishing the service of God . 7 But into the second went the high priest alone once every year, not without blood, which he offered for himself, and for the errors of the people: 8 The Holy Ghost this signifying, that the way into the holiest of all was not yet made manifest, while as the first tabernacle was yet standing: 9 Which was a figure for the time then present, in which were offered both gifts and sacrifices, that could not make him that did the service perfect, as pertaining to the conscience; 10 Which stood only in meats and drinks, and divers washings, and carnal ordinances, imposed on them until the time of reformation. 11 But Christ being come an high priest of good things to come, by a greater and more perfect tabernacle, not made with hands, that is to say, not of this building; 12 Neither by the blood of goats and calves, but by his own blood he entered in once into the holy place, having obtained eternal redemption for us . 13 For if the blood of bulls and of goats, and the ashes of an heifer sprinkling the unclean, sanctifieth to the purifying of the flesh: 14 How much more shall the blood of Christ, who through the eternal Spirit offered himself without spot to God, purge your conscience from dead works to serve the living God? 15 And for this cause he is the mediator of the new testament, that by means of death, for the redemption of the transgressions that were under the first testament, they which are called might receive the promise of eternal inheritance. 16 For where a testament is , there must also of necessity be the death of the testator. 17 For a testament is of force after men are dead: otherwise it is of no strength at all while the testator liveth. 18 Whereupon neither the first testament was dedicated without blood. 19 For when Moses had spoken every precept to all the people according to the law, he took the blood of calves and of goats, with water, and scarlet wool, and hyssop, and sprinkled both the book, and all the people, 20 Saying, This is the blood of the testament which God hath enjoined unto you. 21 Moreover he sprinkled with blood both the tabernacle, and all the vessels of the ministry. 22 And almost all things are by the law purged with blood; and without shedding of blood is no remission. 23 It was therefore necessary that the patterns of things in the heavens should be purified with these; but the heavenly things themselves with better sacrifices than these. 24 For Christ is not entered into the holy places made with hands, which are the figures of the true; but into heaven itself, now to appear in the presence of God for us: 25 Nor yet that he should offer himself often, as the high priest entereth into the holy place every year with blood of others; 26 For then must he often have suffered since the foundation of the world: but now once in the end of the world hath he appeared to put away sin by the sacrifice of himself. 27 And as it is appointed unto men once to die, but after this the judgment: 28 So Christ was once offered to bear the sins of many; and unto them that look for him shall he appear the second time without sin unto salvation.
