Dieva apsolītais miers
1 Kamēr vien apsolījums ieiet viņa mierā paliek, bīsimies, lai neviens no jums neizrādītos nokavējis. 2 Mums apsolījums ir dots tāpat kā viņiem, bet vārds, ko tie dzirdēja, viņiem nelīdzēja, jo tas klausītājos nebija savienots ar ticību. 3 Mēs, kas ticam, ieejam tajā mierā. Ir rakstīts:
kā es esmu zvērējis savās dusmās:
tie neieies manā mierā! –
lai gan pasaules radīšanas darbi jau bija pabeigti.
4 Bet par septīto dienu viņš ir tā teicis:
un septītajā dienā Dievs atpūtās no visiem saviem darbiem,
5 un atkal: tie neieies manā mierā!
6 Tie, kam sludināts vispirms, savas nepaklausības dēļ nav iegājuši, bet ir vēl citi, kuriem tajā vēl jāieiet, 7 tādēļ viņš no jauna nozīmē kādu dienu, pēc tik ilga laika caur Dāvidu sacīdams: šodien. Kā iepriekš jau sacīts:
kad jūs dzirdat viņa balsi šodien,
neapcietiniet savas sirdis!
8 Ja jau Jozua viņus būtu ievedis mierā, tad Dievs nebūtu runājis pēc tam par citu dienu. 9 Tā sabata miers ir saglabāts Dieva tautai, lai tajā ieietu; 10 jo tas, kas iegājis Dieva mierā, atpūšas no saviem darbiem tāpat kā Dievs no savējiem. 11 Pūlēsimies, lai varētu ieiet šajā mierā! Lai neviens neiekrīt nepaklausībā, kā tie tuksnesī. 12 Tiešām, Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs un asāks par jebkuru abpusgriezīgu zobenu, tas duras cauri, līdz sadala dvēseli un garu, locekļus un kaulu smadzenes, un iztiesā sirds domas un nolūkus. 13 Nav tāda radījuma, kas Dieva priekšā būtu apslēpts, viss ir kails un atsegts viņa priekšā, viņam mēs dosim norēķinu.
Jēzus – lielais augstais priesteris
14 Mums ir varens augstais priesteris, kas nācis caur debesīm, Jēzus, Dieva Dēls, turēsimies pie ticības apliecinājuma. 15 Mums augstais priesteris nav tāds, kas nevar just līdzi mūsu nespēkam, viņš, tāpat kā mēs, ir visādi kārdināts, bet viņš ir bez grēka. 16 Tad nu ar drošu prātu tuvosimies žēlastības tronim, lai tiktu apžēloti un saņemtu žēlastību, kas nāk kā palīdzība īstā brīdī.
1 Let us therefore fear, lest, a promise being left us of entering into his rest, any of you should seem to come short of it. 2 For unto us was the gospel preached, as well as unto them: but the word preached did not profit them, not being mixed with faith in them that heard it . 3 For we which have believed do enter into rest, as he said, As I have sworn in my wrath, if they shall enter into my rest: although the works were finished from the foundation of the world. 4 For he spake in a certain place of the seventh day on this wise, And God did rest the seventh day from all his works. 5 And in this place again, If they shall enter into my rest. 6 Seeing therefore it remaineth that some must enter therein, and they to whom it was first preached entered not in because of unbelief: 7 Again, he limiteth a certain day, saying in David, To day, after so long a time; as it is said, To day if ye will hear his voice, harden not your hearts. 8 For if Jesus had given them rest, then would he not afterward have spoken of another day. 9 There remaineth therefore a rest to the people of God. 10 For he that is entered into his rest, he also hath ceased from his own works, as God did from his. 11 Let us labour therefore to enter into that rest, lest any man fall after the same example of unbelief. 12 For the word of God is quick, and powerful, and sharper than any twoedged sword, piercing even to the dividing asunder of soul and spirit, and of the joints and marrow, and is a discerner of the thoughts and intents of the heart. 13 Neither is there any creature that is not manifest in his sight: but all things are naked and opened unto the eyes of him with whom we have to do. 14 Seeing then that we have a great high priest, that is passed into the heavens, Jesus the Son of God, let us hold fast our profession. 15 For we have not an high priest which cannot be touched with the feeling of our infirmities; but was in all points tempted like as we are, yet without sin. 16 Let us therefore come boldly unto the throne of grace, that we may obtain mercy, and find grace to help in time of need.
