Lielāks par Mozu
1 Tādēļ, mīļie brāļi, debesu aicinājuma līdzdalībnieki, pievērsiet savas domas Jēzum, mūsu ticības apliecinājuma apustulim un augstajam priesterim, 2 kas ir uzticams tam, kas viņu iecēlis, un tāpat kā Mozus bija uzticams visā Dieva namā. 3 Viņš ir daudz lielāka goda cienīgs nekā Mozus, tāpat kā lielāka cieņa pienākas nama cēlājam, nevis namam. 4 Katru namu kāds ir cēlis, bet Dievs ir tas, kurš radījis visu. 5 Mozus bija gan uzticams visā viņa namā kā kalpotājs, lai liecinātu par to, kas tiks pasludināts nākotnē, 6 bet Kristus ir kā Dēls pār visu viņa namu, viņa nams esam mēs, ja vien paturam līdz galam paļāvību un lepnumu par savu cerību.
Neapcietiniet savas sirdis neticībā!
7 Kā saka Svētais Gars:
kad jūs dzirdat viņa balsi šodien,
8 neapcietiniet savas sirdis kā tajā sarūgtinājumā pret Dievu,
toreiz kārdināšanas dienā tuksnesī,
9 kad jūsu tēvi pārbaudīdami mani izaicināja,
kaut arī redzēja manus darbus četrdesmit gadus.
10 Tādēļ es apskaitos uz šo paaudzi
un sacīju: tie nemitīgi maldās savā sirdī,
manus ceļus viņi nav atzinuši;
11 tādēļ es esmu zvērējis savās dusmās:
tie neieies manā mierā!
12 Pielūkojiet, brāļi, lai nevienam no jums sirds nekļūtu ļauna neticībā, atkrītot no dzīvā Dieva, 13 bet pamudiniet viens otru ik dienas, kamēr vien var teikt: šodien. Lai nevienam no jums sirds netiktu grēka viltības apcietināta. 14 Mēs esam Kristus līdzdalībnieki, mums vajag vien sākotnējo pamatu cieši paturēt līdz pat piepildījumam. 15 Tādēļ ir sacīts:
kad jūs dzirdat viņa balsi šodien,
neapcietiniet savas sirdis kā toreiz sarūgtinājumā pret Dievu.
16 Kas tad bija tie, kas dzirdēja Dieva balsi un sarūgtinājās pret viņu, vai tad ne visi, kas ar Mozu izgāja no Ēģiptes? 17 Uz ko tad Dievs bija apskaities četrdesmit gadus? Vai ne uz tiem, kas bija apgrēkojušies un kuru miesas palika tuksnesī? 18 Par kuriem viņš sacīja, zvērēdams, ka tie neieies viņa mierā? Vai ne par tiem, kas nepaklausīja? 19 Un mēs redzam, ka viņi nav varējuši ieiet neticības dēļ.
1 Wherefore, holy brethren, partakers of the heavenly calling, consider the Apostle and High Priest of our profession, Christ Jesus; 2 Who was faithful to him that appointed him, as also Moses was faithful in all his house. 3 For this man was counted worthy of more glory than Moses, inasmuch as he who hath builded the house hath more honour than the house. 4 For every house is builded by some man ; but he that built all things is God. 5 And Moses verily was faithful in all his house, as a servant, for a testimony of those things which were to be spoken after; 6 But Christ as a son over his own house; whose house are we, if we hold fast the confidence and the rejoicing of the hope firm unto the end. 7 Wherefore (as the Holy Ghost saith, To day if ye will hear his voice, 8 Harden not your hearts, as in the provocation, in the day of temptation in the wilderness: 9 When your fathers tempted me, proved me, and saw my works forty years. 10 Wherefore I was grieved with that generation, and said, They do alway err in their heart; and they have not known my ways. 11 So I sware in my wrath, They shall not enter into my rest.) 12 Take heed, brethren, lest there be in any of you an evil heart of unbelief, in departing from the living God. 13 But exhort one another daily, while it is called To day; lest any of you be hardened through the deceitfulness of sin. 14 For we are made partakers of Christ, if we hold the beginning of our confidence stedfast unto the end; 15 While it is said, To day if ye will hear his voice, harden not your hearts, as in the provocation. 16 For some, when they had heard, did provoke: howbeit not all that came out of Egypt by Moses. 17 But with whom was he grieved forty years? was it not with them that had sinned, whose carcases fell in the wilderness? 18 And to whom sware he that they should not enter into his rest, but to them that believed not? 19 So we see that they could not enter in because of unbelief.
