Estere riskē ar dzīvību, ierodoties pie ķēniņa
1 [1] Ķēniņiene Estere savās goda drēbēs atkal atguva krāšņumu. Piesaukusi visu redzošo un glābēju Dievu, viņa paaicināja divas savas uzticamākās kalpones; pret vienu viņa maigi atspiedās, otra sekoja, pieturot tērpu. 2 [2] Viņa bija krāšņa savā skaistuma pilnībā, viņas seja bija priecīga, atvērta mīlestībai, bet sirds bija sažņaugta bailēs. 3 [3] Iegājusi pa durvīm, viņa nostājās ķēniņa priekšā, kas sēdēja varas tronī savas augstības tērpā – viss zeltā un dārgakmeņos; viņa izskats iedvesa bijību. 4 [4] Viņš pacēla savas ugunīgi dzirkstošās acis, un viņa sejā atspoguļojās viņa godība. Kad viņš paskatījās ar savu dusmīgo skatienu, ķēniņiene sagrīļojās, nespēkā nobālēja un atspiedās pret pavadones galvu. 5 [5] Tad Dievs ķēniņa garu pavērsa uz laipnību. Nemiera pārņemts, viņš pielēca no sava troņa, saņēma ķēniņieni savos apkampienos un turēja, līdz tā atguvās; tad viņš mierināja viņu laipniem vārdiem, sacīdams: 6 [6] “Kas tev ir, Estere? Es esmu tavs brālis, esi droša. Tev nedraud bojāeja, jo šī pavēle ir mūsu abu kopīga pavēle. Nāc tuvāk.” 7 [7] Estere viņam teica: “Es redzēju tevi, kungs, kā Dieva eņģeli, un mana sirds satraucās aiz bijības tavas godības priekšā, tādēļ ka tu, kungs, esi apbrīnojams un tava seja ir žēlastības pilna.” 8 [8] Bet sarunas laikā viņa bezspēkā sabruka, un ķēniņš ļoti satraucās, un visi viņa kalpi centās Esteri iedrošināt.
