Novērojumi par neprašām
1 Kā mirstošas mušas sasmirdina
un padara šķērmu smaržīgu tirgoņa eļļu,
tā maza muļķība pārsver milzum gudrības.
2 Gudrā prāts ir viņa veiksme,
muļķa prāts viņa nelaime.
3 Pat ceļā, kur muļķis iet,
tam prāta nepietiek,
un viņš visiem parāda, ka ir muļķis.
4 Pat ja pavēlnieks ir sadusmojies uz tevi,
nepamet savu vietu,
jo rāmums nolīdzina pat lielu vainu.
5 Es esmu redzējis postu zem saules –
aplamību, kas ceļas valdnieku dēļ:
6 muļķība iecelta lielos augstumos,
bet bagātie sēž zemu.
7 Es esmu redzējis vergus zirgos,
bet augstmaņus ejam pa zemi kā vergus!
8 Kas rok bedri, pats tur iekrīt,
un, kas gāž sētas mūri,
tam iekož čūska.
9 Kas veļ akmeņus, to tie apdauza,
kas šķeļ baļķus, to tie apdraud.
10 Ja cirvis ir truls
un tu neuztrin asmeni,
tad jāsasprindzina spēks –
taču derīgāk ir likt lietā gudrību.
11 Ja čūska iekož, pirms tā apvārdota,
tad no vārdu zinātāja vairs nav labuma.
12 Vārdi, kas nāk no gudrā mutes, ir tīkami,
bet muļķa lūpas aprij viņu pašu.
13 Viņa runas sākums ir muļķība
un runas beigas ir nejauks dulnums.
14 Muļķis runā par daudz,
neviens nezina, kas būs,
un kas viņam var pastāstīt,
kas būs pēc viņa?
15 Muļķa pūliņi to tā nokausē,
ka viņš nejaudā aiziet līdz pilsētai.
16 Vai! tev, zeme, kur zēns par ķēniņu
un kur augstmaņi dzīro no rīta!
17 Slavēta tu, zeme, kur dižciltīgs vīrs par ķēniņu
un kur augstmaņi dzīro īstā laikā –
spēkpilni, nevis apskurbuši!
18 Kūtruma dēļ iegāžas jumts,
un laiskas rokas liek tecēt nama griestiem.
19 Maizi ceļ galdā, lai smietu,
un vīns dara dzīvi līksmu,
un nauda sagādā visu.
20 Pat savās domās nelādi ķēniņu
un savā guļamistabā nelādi bagāto,
jo debesu putns var aiznest tavu balsi
un spārnainis – izstāstīt.
1 Dead flies cause the ointment of the apothecary to send forth a stinking savour: so doth a little folly him that is in reputation for wisdom and honour. 2 A wise man’s heart is at his right hand; but a fool’s heart at his left. 3 Yea also, when he that is a fool walketh by the way, his wisdom faileth him , and he saith to every one that he is a fool.
4 If the spirit of the ruler rise up against thee, leave not thy place; for yielding pacifieth great offences. 5 There is an evil which I have seen under the sun, as an error which proceedeth from the ruler: 6 Folly is set in great dignity, and the rich sit in low place. 7 I have seen servants upon horses, and princes walking as servants upon the earth. 8 He that diggeth a pit shall fall into it; and whoso breaketh an hedge, a serpent shall bite him. 9 Whoso removeth stones shall be hurt therewith; and he that cleaveth wood shall be endangered thereby. 10 If the iron be blunt, and he do not whet the edge, then must he put to more strength: but wisdom is profitable to direct. 11 Surely the serpent will bite without enchantment; and a babbler is no better.
12 The words of a wise man’s mouth are gracious; but the lips of a fool will swallow up himself. 13 The beginning of the words of his mouth is foolishness: and the end of his talk is mischievous madness. 14 A fool also is full of words: a man cannot tell what shall be; and what shall be after him, who can tell him? 15 The labour of the foolish wearieth every one of them, because he knoweth not how to go to the city.
16 ¶ Woe to thee, O land, when thy king is a child, and thy princes eat in the morning! 17 Blessed art thou, O land, when thy king is the son of nobles, and thy princes eat in due season, for strength, and not for drunkenness!
18 ¶ By much slothfulness the building decayeth; and through idleness of the hands the house droppeth through.
19 ¶ A feast is made for laughter, and wine maketh merry: but money answereth all things .
20 ¶ Curse not the king, no not in thy thought; and curse not the rich in thy bedchamber: for a bird of the air shall carry the voice, and that which hath wings shall tell the matter.
