Ķēniņa pārdomas par visa pastāvošā niecību
1 Mācītāja, Dāvida dēla, Jeruzālemes ķēniņa vārdi.
2 Tukšību tukšība, saka mācītājs,
tukšību tukšība – viss ir tukšība.
3 Kas cilvēkam tiek par viņa pūlēm,
kad tas nopūlas zem saules?
4 Paaudzes aiziet, un paaudzes nāk,
bet zeme mūžam stāv.
5 Saule uzlec, un saule riet,
steidz elsdama turp, kur tā lec.
6 Pūš uz dienvidiem, griežas uz ziemeļiem –
grieztin griezdamies pūš vējš,
savos griežos pārrodas vējš.
7 Visas upes uz jūru plūst,
bet jūra nepielīst pilna –
turp, no kurienes upes plūst,
tur tās atkal atgriežas tecēt.
8 Viss ir tik grūts, ka ne izstāstīt!
Acis skatās un nerod sāta,
ausis klausās un nepiepildās.
9 Kas jau ir bijis, tas atkal būs,
kas jau ir noticis, tas atkal notiks –
nekā jauna nav zem saules.
10 Saka par kaut ko: redzi, tas ir jauns! –
Bet tas bija jau laikos, kas bija pirms mums.
11 Ne miņas no tiem, kas bija senāk,
bet no tiem, kas vēlāk būs,
tāpat ne miņas nepaliks
starp tiem, kas vēl pēc viņiem būs!
Gudrības veltīgums
12 Es, mācītājs, biju ķēniņš pār Israēlu Jeruzālemē. 13 Un es ar prātu nodevos gudri izdibināt un izmanīt visu, kas tiek darīts zem debess, – nejauks ir šis amats, ko Dievs uzlicis cilvēkbērniem nopūlēties! 14 Es redzēju visu, kas tiek darīts zem saules, un, redzi, viss ir tukšība un vēja tvarsts –
15 to, kas ir līks, nevar iztaisnot,
to, kā trūkst, nevar saskaitīt.
16 Es sacīju sev: redzi, esmu audzējis un vairojis savu gudrību vairāk nekā visi, kas pirms manis bijuši pār Jeruzālemi, un mana sirds ir guvusies lielu gudrību un zināšanu. 17 Un es ar prātu nodevos izzināt gudrību un arī izzināt dulnumu un muļķību. Es sapratu, ka arī tas ir vēja tvarsts –
18 jo vairāk gudrības, jo vairāk raižu,
un, kas vairo zināšanas, tas vairo ciešanas.
1 The words of the Preacher, the son of David, king in Jerusalem. 2 Vanity of vanities, saith the Preacher, vanity of vanities; all is vanity. 3 What profit hath a man of all his labour which he taketh under the sun?
4 One generation passeth away, and another generation cometh: but the earth abideth for ever. 5 The sun also ariseth, and the sun goeth down, and hasteth to his place where he arose. 6 The wind goeth toward the south, and turneth about unto the north; it whirleth about continually, and the wind returneth again according to his circuits. 7 All the rivers run into the sea; yet the sea is not full; unto the place from whence the rivers come, thither they return again. 8 All things are full of labour; man cannot utter it: the eye is not satisfied with seeing, nor the ear filled with hearing.
9 The thing that hath been, it is that which shall be; and that which is done is that which shall be done: and there is no new thing under the sun. 10 Is there any thing whereof it may be said, See, this is new? it hath been already of old time, which was before us. 11 There is no remembrance of former things; neither shall there be any remembrance of things that are to come with those that shall come after.
12 ¶ I the Preacher was king over Israel in Jerusalem. 13 And I gave my heart to seek and search out by wisdom concerning all things that are done under heaven: this sore travail hath God given to the sons of man to be exercised therewith. 14 I have seen all the works that are done under the sun; and, behold, all is vanity and vexation of spirit. 15 That which is crooked cannot be made straight: and that which is wanting cannot be numbered. 16 I communed with mine own heart, saying, Lo, I am come to great estate, and have gotten more wisdom than all they that have been before me in Jerusalem: yea, my heart had great experience of wisdom and knowledge. 17 And I gave my heart to know wisdom, and to know madness and folly: I perceived that this also is vexation of spirit. 18 For in much wisdom is much grief: and he that increaseth knowledge increaseth sorrow.
