Jūdu vecajie apsūdz Pāvilu
1 Pēc piecām dienām ieradās augstais priesteris Hananja ar dažiem vecajiem un kādu runasvīru Tertullu. Viņi iesniedza zemes pārvaldniekam apsūdzību pret Pāvilu. 2 Kad Pāvils bija ataicināts, Tertulls sāka apsūdzības runu: “Daudz miera dienu mēs esam piedzīvojuši, un tavas tālredzības dēļ daudz uzlabojumu ir noticis tautā. 3 To mēs, augsti godātais Fēlikss, ar vislielāko pateicību vienmēr un visur uzņemam. 4 Bet, lai tevi pārlieku neapgrūtinātu, es lūdzu, lai tu savā laipnībā uzklausi mūs pavisam īsu brīdi. 5 Mēs esam pārliecinājušies, ka šis vīrs ir kā sērga un musina uz dumpi jūdus visā pasaulē, ka viņš ir nācariešu sektas vadonis 6 un mēģināja apgānīt templi. Mēs viņu sagūstījām un gribējām tiesāt pēc mūsu likuma, 7 bet ieradās tribūns Lisijs un ar lielu pārspēku viņu no mūsu rokām izrāva, 8 likdams šī vīra apsūdzētājiem nākt pie tevis. Viņu iztaujājis, tu pats varēsi uzzināt, par ko mēs viņu apsūdzam.” 9 Arī citi jūdi tam pievienojās, sacīdami, ka tas tā ir.
Pāvils Fēliksa priekšā
10 Tad zemes pārvaldnieks pamāja Pāvilam, lai viņš runā, un Pāvils sacīja: “Zinot, ka tu daudzus gadus esi bijis tiesnesis šajā tautā, es aizstāvu sevi ar drošu sirdi. 11 Tu vari viegli pārliecināties, ka nav pagājis vairāk kā divpadsmit dienu, kopš es ierados Jeruzālemē, lai pielūgtu Dievu. 12 Mani apsūdzētāji nav redzējuši mani ar kādu templī strīdamies, nedz musinām ļaužu pūli uz dumpi sinagogā vai kur citur pilsētā, 13 tie nevar arī tev neko likt priekšā, par ko paši tagad mani apsūdz. 14 Es atzīstu tavā priekšā, ka kalpoju mūsu tēvu Dievam tajā ticības ceļā, ko viņi sauc par maldīgu, ticēdams visam, kas rakstīts bauslībā un praviešos, 15 un, tāpat kā šie vīri, dzīvodams cerībā uz Dievu, ka būs mirušo – gan taisno, gan netaisno – augšāmcelšanās. 16 Tādēļ es arī pats vienmēr cenšos Dieva un cilvēku priekšā turēt tīru sirdsapziņu. 17 Pēc vairāku gadu pārtraukuma es biju ieradies templī, lai dotu žēlastības dāvanas savai tautai un pienestu upuri. 18 Šeit pie tevis gan vajadzēja būt dažiem Āzijas jūdiem, kas mani sastapa, kad es jau biju templī šķīstījies, un tur nebija nedz ļaužu pūļa, nedz trokšņa; 19 tiem tad arī vajadzēja celt apsūdzību, ja viņiem kaut kas ir pret mani. 20 Vai arī tie, kas ir šeit, lai pasaka, kādu noziegumu viņi pie manis atklājuši, kad es stāvēju sinedrija priekšā. 21 Vai arī viņi tiesā mani tā viena izsauciena dēļ, kuru es, stāvēdams starp viņiem, izkliedzu: es šodien jūsu priekšā tieku tiesāts mirušo augšāmcelšanās dēļ!” 22 Fēlikss, kas šo mācību labi pazina, pārtrauca lietas izskatīšanu, sacīdams: “Kad ieradīsies tribūns Lisijs, es noskaidrošu par jums tuvāk.” 23 Un viņš lika centurionam Pāvilu apsargāt tā, lai viņam būtu dažādi atvieglojumi un nevienam no viņa ļaudīm netiktu liegts viņam kalpot.
Pāvils apcietinājumā
24 Pēc dažām dienām Fēlikss ieradās ar savu sievu Drusillu, kas bija jūdiete, un sūtīja pēc Pāvila un klausījās viņu par ticību Jēzum Kristum. 25 Kad Pāvils runāja par taisnīgumu, atturīgu dzīvi un nākamo tiesu, Fēlikss pārbijās un sacīja: “Tagad pietiks, ej, kādā izdevīgā reizē es aizsūtīšu pēc tevis.” 26 Viņš arī cerēja saņemt no Pāvila naudu; tādēļ viņš to bieži aicināja un ar viņu sarunājās. 27 Kad bija pagājuši divi gadi, Fēliksa vietā amatā stājās Porkijs Fēsts, bet Fēlikss, gribēdams jūdiem izpatikt, atstāja Pāvilu cietumā.
1 And after five days Ananias the high priest descended with the elders, and with a certain orator named Tertullus, who informed the governor against Paul. 2 And when he was called forth, Tertullus began to accuse him , saying, Seeing that by thee we enjoy great quietness, and that very worthy deeds are done unto this nation by thy providence, 3 We accept it always, and in all places, most noble Felix, with all thankfulness. 4 Notwithstanding, that I be not further tedious unto thee, I pray thee that thou wouldest hear us of thy clemency a few words. 5 For we have found this man a pestilent fellow , and a mover of sedition among all the Jews throughout the world, and a ringleader of the sect of the Nazarenes: 6 Who also hath gone about to profane the temple: whom we took, and would have judged according to our law. 7 But the chief captain Lysias came upon us , and with great violence took him away out of our hands, 8 Commanding his accusers to come unto thee: by examining of whom thyself mayest take knowledge of all these things, whereof we accuse him. 9 And the Jews also assented, saying that these things were so. 10 Then Paul, after that the governor had beckoned unto him to speak, answered, Forasmuch as I know that thou hast been of many years a judge unto this nation, I do the more cheerfully answer for myself: 11 Because that thou mayest understand, that there are yet but twelve days since I went up to Jerusalem for to worship. 12 And they neither found me in the temple disputing with any man, neither raising up the people, neither in the synagogues, nor in the city: 13 Neither can they prove the things whereof they now accuse me. 14 But this I confess unto thee, that after the way which they call heresy, so worship I the God of my fathers, believing all things which are written in the law and in the prophets: 15 And have hope toward God, which they themselves also allow, that there shall be a resurrection of the dead, both of the just and unjust. 16 And herein do I exercise myself, to have always a conscience void of offence toward God, and toward men. 17 Now after many years I came to bring alms to my nation, and offerings. 18 Whereupon certain Jews from Asia found me purified in the temple, neither with multitude, nor with tumult. 19 Who ought to have been here before thee, and object, if they had ought against me. 20 Or else let these same here say, if they have found any evil doing in me, while I stood before the council, 21 Except it be for this one voice, that I cried standing among them, Touching the resurrection of the dead I am called in question by you this day.
22 And when Felix heard these things, having more perfect knowledge of that way, he deferred them, and said, When Lysias the chief captain shall come down, I will know the uttermost of your matter. 23 And he commanded a centurion to keep Paul, and to let him have liberty, and that he should forbid none of his acquaintance to minister or come unto him.
24 And after certain days, when Felix came with his wife Drusilla, which was a Jewess, he sent for Paul, and heard him concerning the faith in Christ. 25 And as he reasoned of righteousness, temperance, and judgment to come, Felix trembled, and answered, Go thy way for this time; when I have a convenient season, I will call for thee. 26 He hoped also that money should have been given him of Paul, that he might loose him: wherefore he sent for him the oftener, and communed with him. 27 But after two years Porcius Festus came into Felix’ room: and Felix, willing to shew the Jews a pleasure, left Paul bound.
