Svētā Gara atnākšana
1 Kad pienāca Vasarsvētku diena, visi bija sanākuši kopā . 2 Pēkšņi no debesīm nāca šņākoņa, tāda kā stipra vēja brāzma, un piepildīja visu namu, kur viņi sēdēja. 3 Un viņiem parādījās it kā uguns mēles, tās sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem. 4 Un visus piepildīja Svētais Gars, un viņi sāka runāt svešās mēlēs, kā Gars viņiem deva izrunāt. 5 Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi – dievbijīgi vīri no visām pasaules tautām. 6 Kad šīs skaņas kļuva dzirdamas, daudz ļaužu pulcējās un visi bija lielā apjukumā, jo katrs dzirdēja viņus runājam savā valodā. 7 Tie baiļojās un brīnīdamies runāja: “Vai visi šie, kas runā, nav galilejieši? 8 Un kā gan mēs viņus dzirdam katrs savā dzimtajā valodā? 9 Partieši un mēdieši, ēlāmieši un tie, kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadokijā, Pontā un Āzijā, 10 Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas apgabalos ap Kirēni, un ieceļojušie romieši – 11 gan jūdi, gan prosēlīti. Krētieši un arābi, mēs visi dzirdam mūsu valodās viņus teicam Dieva varenos darbus.” 12 Visi bija izbijušies un neziņā un cits citam jautāja: “Ko tas nozīmē?” 13 Citi izsmejot runāja: “Tie ir sadzērušies jaunu vīnu.”
Pētera sprediķis Vasarsvētku dienā
14 Bet Pēteris, nostājies kopā ar tiem vienpadsmit, skaļā balsī uzrunāja ļaudis: “Jūdu vīri un visi, kas dzīvojat Jeruzālemē, lai tas jums top zināms, uzmanīgi klausieties manus vārdus – 15 viņi nav piedzērušies, kā jūs domājat, jo vēl ir tikai dienas trešā stunda, 16 bet tagad notiek tas, kas sacīts caur pravieti Joēlu:
17 pēdējās dienās notiks , saka Dievs,
es izliešu savu Garu pār visu miesu,
un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos,
un jūsu jaunekļi skatīs redzējumus,
un jūsu sirmgalvji sapņos sapņus.
18 Un arī pār maniem kalpiem un manām kalponēm
es izliešu savu Garu tajās dienās,
un viņi pravietos.
19 Es darīšu brīnumus augšā debesīs
un zīmes apakšā uz zemes –
asinis, uguni un dūmu mākoņus.
20 Saule pārvērtīsies tumsā
un mēness asinīs –
pirms nāks Kunga lielā un spožā diena.
21 Un tad ikviens, kas piesauks Kunga vārdu, tiks izglābts.
22 Israēliešu vīri, klausieties šos vārdus: Jēzu, Nācarieti, vīru, ko Dievs, kā jūs paši to zināt, apstiprinājis ar vareniem darbiem, brīnumiem un zīmēm, ko Dievs darīja caur viņu jūsu vidū, 23 viņu, kas pēc Dieva nodoma un paredzējuma bija nodots jums, jūs viņu ar noziedznieku rokām piesitāt krustā un nonāvējāt. 24 Dievs viņu uzmodināja, no nāves sāpēm raisīdams, jo nāve viņu nespēja paturēt. 25 Dāvids par viņu saka:
es vienmēr esmu turējis Kungu savā priekšā,
tā ka viņš ir pie manas labās rokas, lai es neļodzītos.
26 Tādēļ mana sirds līksmojas un mana mēle gavilē,
un arī mana miesa dusēs cerībā,
27 jo tu nepametīsi manu dvēseli šeolā
nedz liksi savam Svētajam pieredzēt iznīcību.
28 Tu esi man darījis zināmus dzīvības ceļus,
un tava klātbūtne piepildīs mani ar līksmību. –
29 Mani brāļi, es drīkstu jums sacīt droši par cilts tēvu Dāvidu – viņš ir nomiris un apglabāts, un viņa kaps ir pie mums līdz pat šai dienai. 30 Pravietis būdams, viņš zināja, ka Dievs bija zvērējis kādu viņa pēcnācēju sēdināt viņa tronī. 31 Paredzēdams to, viņš runāja par Kristus augšāmcelšanos, jo Kristus netika atstāts šeolā , nedz viņa miesa pieredzēja iznīcību. 32 Redzi, šo Jēzu Dievs ir augšāmcēlis, tam mēs visi esam liecinieki. 33 Ar Dieva labo roku paaugstināts un saņēmis no Tēva apsolījumu par Svēto Garu, viņš to izlēja, kā jūs redzat un dzirdat. 34 Dāvids gan neuzkāpa debesīs, tomēr viņš saka: Kungs sacīja manam Kungam: sēdies man pie labās rokas, 35 līdz es lieku tavus ienaidniekus par kājsolu zem tavām kājām. – 36 Lai viss Israēla nams tad nu nešaubīgi zina, ka Dievs lika viņu par Kungu un Kristu, šo Jēzu, kuru jūs piesitāt krustā.” 37 Šie vārdi sāpīgi iedzēla viņu sirdīs, un tie jautāja Pēterim un pārējiem apustuļiem: “Ko lai mēs darām, brāļi?” 38 Tad Pēteris tiem sacīja: “Atgriezieties no grēkiem, un lai jūs ikviens topat kristīti Jēzus Kristus vārdā grēku piedošanai, un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu. 39 Jo šis ir apsolījums jums, jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko pieaicinās Kungs, mūsu Dievs.” 40 Viņš liecināja vēl ar daudz citiem vārdiem un tos mudināja: “Glābieties no šīs samaitātās paaudzes.” 41 Tie, kas viņa vārdus pieņēma, tika kristīti, un tajā dienā viņiem piepulcējās ap trīs tūkstoši dvēseļu. 42 Un viņi bija uzticīgi apustuļu mācībai, sadraudzībai, maizes laušanai un lūgšanām.
Pirmo kristiešu dzīve
43 Ikviena dvēsele pildījās ar bijību: gan daudz brīnumu, gan zīmju notika caur apustuļiem. 44 Visi ticīgie turējās kopā, un viss viņiem bija kopīgs. 45 Viņi pārdeva savu mantu un īpašumus un izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja. 46 Dienu no dienas tie vienprātībā pulcējās templī; bet mājās tie lauza maizi un kopīgi ēda līksmībā un sirds vienkāršībā, 47 slavēdami Dievu un baudīdami labvēlību tautā. Un Kungs ik dienas pievienoja viņu pulkam aizvien jaunus izglābtos.
1 And when the day of Pentecost was fully come, they were all with one accord in one place. 2 And suddenly there came a sound from heaven as of a rushing mighty wind, and it filled all the house where they were sitting. 3 And there appeared unto them cloven tongues like as of fire, and it sat upon each of them. 4 And they were all filled with the Holy Ghost, and began to speak with other tongues, as the Spirit gave them utterance. 5 And there were dwelling at Jerusalem Jews, devout men, out of every nation under heaven. 6 Now when this was noised abroad, the multitude came together, and were confounded, because that every man heard them speak in his own language. 7 And they were all amazed and marvelled, saying one to another, Behold, are not all these which speak Galilæans? 8 And how hear we every man in our own tongue, wherein we were born? 9 Parthians, and Medes, and Elamites, and the dwellers in Mesopotamia, and in Judæa, and Cappadocia, in Pontus, and Asia, 10 Phrygia, and Pamphylia, in Egypt, and in the parts of Libya about Cyrene, and strangers of Rome, Jews and proselytes, 11 Cretes and Arabians, we do hear them speak in our tongues the wonderful works of God. 12 And they were all amazed, and were in doubt, saying one to another, What meaneth this? 13 Others mocking said, These men are full of new wine.
14 ¶ But Peter, standing up with the eleven, lifted up his voice, and said unto them, Ye men of Judæa, and all ye that dwell at Jerusalem, be this known unto you, and hearken to my words: 15 For these are not drunken, as ye suppose, seeing it is but the third hour of the day. 16 But this is that which was spoken by the prophet Joel; 17 And it shall come to pass in the last days, saith God, I will pour out of my Spirit upon all flesh: and your sons and your daughters shall prophesy, and your young men shall see visions, and your old men shall dream dreams: 18 And on my servants and on my handmaidens I will pour out in those days of my Spirit; and they shall prophesy: 19 And I will shew wonders in heaven above, and signs in the earth beneath; blood, and fire, and vapour of smoke: 20 The sun shall be turned into darkness, and the moon into blood, before that great and notable day of the Lord come: 21 And it shall come to pass, that whosoever shall call on the name of the Lord shall be saved. 22 Ye men of Israel, hear these words; Jesus of Nazareth, a man approved of God among you by miracles and wonders and signs, which God did by him in the midst of you, as ye yourselves also know: 23 Him, being delivered by the determinate counsel and foreknowledge of God, ye have taken, and by wicked hands have crucified and slain: 24 Whom God hath raised up, having loosed the pains of death: because it was not possible that he should be holden of it. 25 For David speaketh concerning him, I foresaw the Lord always before my face, for he is on my right hand, that I should not be moved: 26 Therefore did my heart rejoice, and my tongue was glad; moreover also my flesh shall rest in hope: 27 Because thou wilt not leave my soul in hell, neither wilt thou suffer thine Holy One to see corruption. 28 Thou hast made known to me the ways of life; thou shalt make me full of joy with thy countenance. 29 Men and brethren, let me freely speak unto you of the patriarch David, that he is both dead and buried, and his sepulchre is with us unto this day. 30 Therefore being a prophet, and knowing that God had sworn with an oath to him, that of the fruit of his loins, according to the flesh, he would raise up Christ to sit on his throne; 31 He seeing this before spake of the resurrection of Christ, that his soul was not left in hell, neither his flesh did see corruption. 32 This Jesus hath God raised up, whereof we all are witnesses. 33 Therefore being by the right hand of God exalted, and having received of the Father the promise of the Holy Ghost, he hath shed forth this, which ye now see and hear. 34 For David is not ascended into the heavens: but he saith himself, The LORD said unto my Lord, Sit thou on my right hand, 35 Until I make thy foes thy footstool. 36 Therefore let all the house of Israel know assuredly, that God hath made that same Jesus, whom ye have crucified, both Lord and Christ.
37 ¶ Now when they heard this , they were pricked in their heart, and said unto Peter and to the rest of the apostles, Men and brethren, what shall we do? 38 Then Peter said unto them, Repent, and be baptized every one of you in the name of Jesus Christ for the remission of sins, and ye shall receive the gift of the Holy Ghost. 39 For the promise is unto you, and to your children, and to all that are afar off, even as many as the Lord our God shall call. 40 And with many other words did he testify and exhort, saying, Save yourselves from this untoward generation.
41 ¶ Then they that gladly received his word were baptized: and the same day there were added unto them about three thousand souls. 42 And they continued stedfastly in the apostles’ doctrine and fellowship, and in breaking of bread, and in prayers. 43 And fear came upon every soul: and many wonders and signs were done by the apostles. 44 And all that believed were together, and had all things common; 45 And sold their possessions and goods, and parted them to all men , as every man had need. 46 And they, continuing daily with one accord in the temple, and breaking bread from house to house, did eat their meat with gladness and singleness of heart, 47 Praising God, and having favour with all the people. And the Lord added to the church daily such as should be saved.
