1 Ja jau sieviete, turklāt vēl sirmgalve un septiņu bērnu māte, spēja izturēt, noraudzīdamās savu bērnu nomocīšanā līdz nāvei, tad nenoliedzami jāatzīst, ka dievbijīgs prāts ir valdnieks pār kaislībām. 2 Tātad es parādīju, ka ne tikai vīri spēja valdīt pār kaislībām, bet arī sievietes spēja nicināt vislielākās mocības. 3 Tāds mežonīgums nebija lauvām, kas aplenca Daniēlu, un tik svelmaini dedzinoša nebija uguns krāsnij, kurā bija iemests Misaēls, cik nežēlīgi iedzimtā mīlestība pret bērniem dedzināja māti, kad viņa noraudzījās savu septiņu dēlu mocīšanā. 4 Bet ar dievbijīgu prātu šī māte nodzēsa daudzās un tik lielās ciešanas.
5 Padomājiet vēl par to – ja šī sieviete, lai gan būdama māte, tomēr dvēselē būtu gļēva, viņa sāktu vaimanāt par viņiem un varbūt teiktu tā: 6 “Ak, es nelaimīgā un trīskārt nožēlojamā, kas, septiņus dēlus dzemdējusi, esmu palikusi bez neviena. 7 Ak, veltīgi es septiņas reizes esmu bijusi grūta un veltīgi ir bijuši septiņreiz deviņi mēneši, neauglīga ir bijusi zīdīšana, un tikai postu ir nesusi barošana ar pienu. 8 Veltīgi, bērni, jūsu dēļ daudzkārt esmu pacietusi dzemdību sāpes un panesusi smagās audzināšanas rūpes. 9 Ak vai, mani bērni, gan tie no jums, kas neprecējušies, gan tie, kas veltīgi apprecējušies! Es neredzēšu jūsu bērnus un nedabūšu izbaudīt svētlaimi, kad mani sauc par vecmammu. 10 Ak, es, daudzu skaistu bērnu māte, kas tagad esmu atraitne un viena pati izplūstu asarās. 11 Un, kad es nomiršu, man nebūs neviena dēla, kas mani apglabātu.”
12 Bet ar šādām raudu dziesmām šī svētā un dievbijīgā māte nevienu dēlu neapraudāja un nevienu no viņiem necentās atrunāt no došanās nāvē, un neskuma par viņu nāvi, 13 taisni otrādi, būdama ar tēraudcietu prātu, viņa lūdzās un pierunāja savus dēlus labprātīgi doties nāvē dievbijības dēļ, tādējādi it kā atdzemdinot viņus nemirstībai. 14 Ak, māte, kas savā godbijībā pret Dievu esi kā pieredzējis karavīrs, un sieva, kas ar savu izturības spēku esi uzveikusi tirānu, gan darbos, gan vārdos tu esi varenāka par vīru. 15 Jo tad, kad tu tiki sagūstīta reizē ar bērniem, tu, atrazdamies tur, redzēji Elāzāra mocīšanu un teici saviem bērniem jūdu valodā: 16 “Bērni, šī cīņa ir cildena, jūs esat uz to aicināti liecināt par savu tautu! Cīnīties dedzīgi, aizstāvot no tēvutēviem mantoto bauslību! 17 Būtu apkaunojums, ja šis sirmgalvis spēj godbijībā panest sāpes, bet jūs, jaunekļi, nobītos no mocībām. 18 Atcerieties, ka, pateicoties Dievam, jūs esat pasaulē un baudāt dzīvi, – 19 un tādēļ jums ir pienākums panest visas grūtības tā Dieva dēļ, 20 kura dēļ arī mūsu tēvs Ābrahāms bija gatavs ziedot savu dēlu, mūsu cilts tēvu Īzaku, un Īzaks nenobijās, tēva rokā redzēdams zobenu, pavērstu pret sevi. 21 Arī taisnīgais Daniēls tika iemests lauvu bedrē, un Hananja, Azarja un Misaēls tika iegrūsti degošā krāsnī, un viņi visi izturēja Dieva dēļ. 22 Arī jūs nebēdājieties, bet ticībā paļaujieties uz Dievu! 23 Tas būtu neprāts, ja tie, kas zina dievbijību, nespētu pretoties ciešanām.” 24 Ar šādiem vārdiem septiņu bērnu māte, uzmundrinādama ikvienu no viņiem, pārliecināja, ka labāk ir pieņemt nāvi nekā pārkāpt Dieva pavēli. 25 Turklāt viņi zināja arī to, ka, mirdami Dieva dēļ, viņi dzīvos Dievam, kā Ābrahāms, Īzaks, Jēkabs un visi patriarhi.
