Dāvids – ķēniņš pār Israēlu
(1L 11:1–3)1 Visas Israēla ciltis atnāca pie Dāvida uz Hebronu un sacīja: “Redzi, mēs esam no tava kaula un tavas miesas! 2 Arī agrāk, kad mūsu ķēniņš bija Sauls, tu biji tas, kurš vadīja Israēlu, un tev Kungs ir sacījis: tu ganīsi manu tautu Israēlu, tu būsi valdnieks pār Israēlu.” 3 Un visi Israēla vecajie atnāca pie ķēniņa uz Hebronu, un ķēniņš Dāvids Hebronā slēdza ar viņiem Kunga priekšā derību, un viņi svaidīja Dāvidu par Israēla ķēniņu.
4 Dāvids bija trīsdesmit gadus vecs, kad kļuva par ķēniņu; viņš bija ķēniņš četrdesmit gadus. 5 Septiņus gadus un sešus mēnešus viņš valdīja pār Jūdu Hebronā, un Jeruzālemē viņš valdīja trīsdesmit trīs gadus pār visu Israēlu un Jūdu.
Jeruzāleme – ķēniņvalsts galvaspilsēta
(1L 11:4–91L 14:1–7)6 Ķēniņš ar saviem vīriem devās uz Jeruzālemi pret jebūsiešiem, kas mita tajā zemē. Viņi sacīja Dāvidam: “Tu šeit neienāksi, jo pat aklie un tizlie tevi atvairīs!” Viņi domāja: Dāvids šeit neienāks! 7 Bet Dāvids ieņēma Ciānas cietoksni – nu tā ir Dāvida pilsēta! 8 Todien Dāvids sacīja: “Ikviens, kas kauj jebūsiešus, lai uzrāpjas pa ūdens akas eju un sasniedz tos tizlos un aklos, ko ienīst Dāvida sirds!” Tāpēc arī saka: “Akls un tizls neienāks namā!” 9 Dāvids apmetās cietoksnī un nosauca to par Dāvida pilsētu. Dāvids to apbūvēja, sākot no Millo. 10 Un Dāvids augtin auga varenībā, un Kungs, Pulku Dievs, bija ar viņu.
11 Tīras ķēniņš Hīrāms sūtīja pie Dāvida vēstnešus. Viņš sūtīja arī ciedru kokus, kokgriezējus un akmeņkaļus, un tie uzcēla Dāvidam namu. 12 Dāvids saprata, ka Kungs viņu ir apstiprinājis par Israēla ķēniņu un ir paaugstinājis viņa valdīšanu savas tautas Israēla dēļ.
13 Un Dāvids ņēma vēl vairāk blakussievu un sievu no Jeruzālemes, kad viņš bija atnācis no Hebronas, un tās dzemdēja Dāvidam vēl vairāk dēlu un meitu. 14 Šie ir vārdi tiem, kas viņam piedzima Jeruzālemē: Šammua, Šobābs, Nātāns, Sālamans, 15 Jibhārs, Elīšūa, Nefegs, Jāfīa, 16 Elīšāma, Eljāda un Elīfelets.
Filistiešu uzbrukums atsists
(1L 14:8–17)17 Kad filistieši padzirdēja, ka Dāvids svaidīts par Israēla ķēniņu, tie visi nāca, tīkodami pēc Dāvida dzīvības. Kad Dāvids to uzzināja, viņš devās lejā cietoksnī. 18 Filistieši nāca un izvietojās Refāiešu ielejā. 19 Dāvids izjautāja Kungu: “Vai man doties pret filistiešiem? Vai tu tos nodosi manā rokā?” Kungs atbildēja: “Ej! Es atdošu filistiešus tavā rokā.” 20 Dāvids devās uz Baal-Pracīmu un sakāva tur filistiešus. Tad Dāvids teica: “Kungs satrieca manus ienaidniekus pirms manis – kā ūdens šalti.” Tāpēc šo vietu sauc Baal-Pracīma . 21 Filistieši tur pameta savus elkus, un Dāvids ar saviem vīriem tos aiznesa.
22 Tad filistieši nāca vēlreiz un izvietojās Refāiešu ielejā. 23 Dāvids izjautāja Kungu, un viņš teica: “Neej taisni, apej no aizmugures un dodies pret tiem no balzamkoku puses. 24 Tiklīdz balzamkoku galotnēs sadzirdēsi soļus, traucies, jo tad Kungs būs izgājis sakaut filistiešu karapulku!” 25 Dāvids darīja, kā Kungs viņam lika, un kāva filistiešus no Gebas līdz pat Gezerai.
1 Then came all the tribes of Israel to David unto Hebron, and spake, saying, Behold, we are thy bone and thy flesh. 2 Also in time past, when Saul was king over us, thou wast he that leddest out and broughtest in Israel: and the LORD said to thee, Thou shalt feed my people Israel, and thou shalt be a captain over Israel. 3 So all the elders of Israel came to the king to Hebron; and king David made a league with them in Hebron before the LORD: and they anointed David king over Israel.
4 ¶ David was thirty years old when he began to reign, and he reigned forty years. 5 In Hebron he reigned over Judah seven years and six months: and in Jerusalem he reigned thirty and three years over all Israel and Judah.
6 ¶ And the king and his men went to Jerusalem unto the Jebusites, the inhabitants of the land: which spake unto David, saying, Except thou take away the blind and the lame, thou shalt not come in hither: thinking, David cannot come in hither. 7 Nevertheless David took the strong hold of Zion: the same is the city of David. 8 And David said on that day, Whosoever getteth up to the gutter, and smiteth the Jebusites, and the lame and the blind, that are hated of David’s soul, he shall be chief and captain . Wherefore they said, The blind and the lame shall not come into the house. 9 So David dwelt in the fort, and called it the city of David. And David built round about from Millo and inward. 10 And David went on, and grew great, and the LORD God of hosts was with him.
11 ¶ And Hiram king of Tyre sent messengers to David, and cedar trees, and carpenters, and masons: and they built David an house. 12 And David perceived that the LORD had established him king over Israel, and that he had exalted his kingdom for his people Israel’s sake.
13 ¶ And David took him more concubines and wives out of Jerusalem, after he was come from Hebron: and there were yet sons and daughters born to David. 14 And these be the names of those that were born unto him in Jerusalem; Shammua, and Shobab, and Nathan, and Solomon, 15 Ibhar also, and Elishua, and Nepheg, and Japhia, 16 And Elishama, and Eliada, and Eliphalet.
17 ¶ But when the Philistines heard that they had anointed David king over Israel, all the Philistines came up to seek David; and David heard of it , and went down to the hold. 18 The Philistines also came and spread themselves in the valley of Rephaim. 19 And David enquired of the LORD, saying, Shall I go up to the Philistines? wilt thou deliver them into mine hand? And the LORD said unto David, Go up: for I will doubtless deliver the Philistines into thine hand. 20 And David came to Baal-perazim, and David smote them there, and said, The LORD hath broken forth upon mine enemies before me, as the breach of waters. Therefore he called the name of that place Baal-perazim. 21 And there they left their images, and David and his men burned them.
22 ¶ And the Philistines came up yet again, and spread themselves in the valley of Rephaim. 23 And when David enquired of the LORD, he said, Thou shalt not go up; but fetch a compass behind them, and come upon them over against the mulberry trees. 24 And let it be, when thou hearest the sound of a going in the tops of the mulberry trees, that then thou shalt bestir thyself: for then shall the LORD go out before thee, to smite the host of the Philistines. 25 And David did so, as the LORD had commanded him; and smote the Philistines from Geba until thou come to Gazer.
