Pāvila prieks par draudzes grēku nožēlu
1 Kad nu mums, mīļotie, ir tādi apsolījumi, šķīstīsim sevi no visiem miesas un gara netīrumiem, lai sasniegtu svētumu Dieva bijībā. 2 Atvēliet savās sirdīs vietu mums; mēs neesam nevienam ļaunu darījuši, nevienu neesam samaitājuši, nevienu neesam ļaunprātīgi izmantojuši. 3 Es nerunāju, lai notiesātu; jo es jau iepriekš sacīju, ka jūs esat mūsu sirdīs tālab, lai mēs kopā mirtu un kopā būtu dzīvi. 4 Man ir pilna paļāvība uz jums; es ļoti lepojos ar jums; es esmu mierinājuma pilns un pārpilns ar prieku visās mūsu ciešanās. 5 Kad ieradāmies Maķedonijā, mūsu miesai nebija nekādas atelpas, mēs visādi tikām spaidīti: ārēji – cīņas, iekšēji – bailes. 6 Bet Dievs, kas dod iepriecu pazemīgajiem, iepriecināja arī mūs ar Tita ierašanos – 7 un ne tikai ar viņa ierašanos, bet arī ar to iepriecinājumu, kādu Tits bija saņēmis no jums – viņš paziņoja mums par jūsu ilgošanos, jūsu dziļajām bēdām, jūsu dedzību manis dēļ, tā ka mans prieks bija vēl lielāks. 8 Lai gan vēstulē es jūs apbēdināju, es to nenožēloju; agrāk bija tā, ka es nožēloju – redzu, ka tā vēstule uz brīdi jūs apbēdināja, – 9 toties tagad es priecājos un ne tādēļ, ka jūs tikāt apbēdināti, bet gan tādēļ, ka tikāt apbēdināti uz atgriešanos no grēkiem: jo jūs tikāt apbēdināti pēc Dieva nolūka, lai tādējādi no mums nekāds pāridarījums jums nerastos. 10 Jo bēdas, kas ir pēc Dieva nolūka, ved uz atgriešanos un izglābšanos, ko nenožēlo, bet pasaulīgās bēdas ved nāvē. 11 Redzi, šīs bēdas pēc Dieva nolūka – cik lielu nopietnību tās radīja jūsos, kādu tieksmi aizstāvēties, kādu sašutumu, bailes un ilgošanos, kādu centību, kādu tieksmi pēc taisnas tiesas! Bet visā tajā jūs sevi parādījāt šķīstus. 12 Tādējādi, ja arī es jums rakstīju, tad nedz pāridarītāja, nedz pārestību izcietušā dēļ, bet lai jums pašiem atklātos jūsu rūpes par mums Dieva priekšā. 13 Tas viss mums ir devis iepriecinājumu. Pie šā mūsu iepriecinājuma mēs vēl vairāk priecājāmies par Tita prieku, jo viņa gars ir spirdzinājies no jums visiem. 14 Ja arī kādā lietā esmu viņam lielījies par jums, tad nekaunos, jo, tāpat kā viss, ko jums runājām, ir patiesība, tā arī mūsu lielīšanās Titam izrādījās patiesība. 15 Un viņa pieķeršanās jums ir jo lielāka, atceroties jūsu paklausību, kā ar bailēm un trīsām viņu uzņēmāt. 16 Priecājos, ka varu uz jums visur paļauties.
1 Having therefore these promises, dearly beloved, let us cleanse ourselves from all filthiness of the flesh and spirit, perfecting holiness in the fear of God.
2 Receive us; we have wronged no man, we have corrupted no man, we have defrauded no man. 3 I speak not this to condemn you : for I have said before, that ye are in our hearts to die and live with you . 4 Great is my boldness of speech toward you, great is my glorying of you: I am filled with comfort, I am exceeding joyful in all our tribulation. 5 For, when we were come into Macedonia, our flesh had no rest, but we were troubled on every side; without were fightings, within were fears. 6 Nevertheless God, that comforteth those that are cast down, comforted us by the coming of Titus; 7 And not by his coming only, but by the consolation wherewith he was comforted in you, when he told us your earnest desire, your mourning, your fervent mind toward me; so that I rejoiced the more. 8 For though I made you sorry with a letter, I do not repent, though I did repent: for I perceive that the same epistle hath made you sorry, though it were but for a season. 9 Now I rejoice, not that ye were made sorry, but that ye sorrowed to repentance: for ye were made sorry after a godly manner, that ye might receive damage by us in nothing. 10 For godly sorrow worketh repentance to salvation not to be repented of: but the sorrow of the world worketh death. 11 For behold this selfsame thing, that ye sorrowed after a godly sort, what carefulness it wrought in you, yea, what clearing of yourselves, yea, what indignation, yea, what fear, yea, what vehement desire, yea, what zeal, yea, what revenge! In all things ye have approved yourselves to be clear in this matter. 12 Wherefore, though I wrote unto you, I did it not for his cause that had done the wrong, nor for his cause that suffered wrong, but that our care for you in the sight of God might appear unto you. 13 Therefore we were comforted in your comfort: yea, and exceedingly the more joyed we for the joy of Titus, because his spirit was refreshed by you all. 14 For if I have boasted any thing to him of you, I am not ashamed; but as we spake all things to you in truth, even so our boasting, which I made before Titus, is found a truth. 15 And his inward affection is more abundant toward you, whilst he remembereth the obedience of you all, how with fear and trembling ye received him. 16 I rejoice therefore that I have confidence in you in all things.
