Pāvila kalpošana Tesalonīkē
1 Brāļi, jūs paši zināt, ka mūsu apmeklējums pie jums nav bijis veltīgs. 2 Patiešām, kā jūs zināt, pirms ierašanās pie jums mēs, pazemoti un ciešanām pakļauti Filipos, smēlāmies drosmi Dievā, lai, pārvarot milzu pretestību, sludinātu jums Dieva evaņģēliju. 3 Mūsu mudinājums nenāk no maldīšanās, un tam nav negodīgu vai viltus nolūku, 4 bet, kā Dievs mūs pārbaudīja, lai uzticētu mums evaņģēliju, tā arī mēs runājam, necenzdamies izpatikt cilvēkiem, bet gan Dievam, kas ir mūsu siržu pārbaudītājs. 5 Jūs labi zināt, mēs nekad neesam nākuši ar glaimiem vai alkatības dzīti – Dievs tam ir liecinieks –, 6 ne arī lai gūtu slavu pie cilvēkiem – pie jums vai pie svešiem. 7 Ja arī mēs kā Kristus apustuļi varējām izmantot savu ietekmi, tomēr jūsu vidū mēs bijām pavisam lēnprātīgi – gluži kā barotāja māte mēdz samīļot savus bērnus. 8 Pēc jums ilgodamies, mēs apņemamies dalīties ar jums ne tikai Dieva evaņģēlijā, bet arī savās dvēselēs, jo jūs mums esat kļuvuši mīļi. 9 Brāļi, atcerieties mūsu pūles un smago darbu – mēs strādājām dienu un nakti, lai nevienam no jums nebūtu par apgrūtinājumu, kamēr sludinājām jums Dieva evaņģēliju. 10 Jūs un Dievs esat liecinieki, cik dievbijīgi un godīgi, un nevainojami mēs bijām pret jums, ticīgajiem. 11 Jūs to zināt, ka mēs izturējāmies pret katru no jums tā, kā tēvs izturas pret saviem bērniem, 12 aizstāvēdami, iedrošinādami un pārliecinādami jūs dzīvot cienīgi – saskaņā ar Dievu, kas jūs aicina savā Valstībā un godībā. 13 Un tādēļ mēs nemitīgi pateicamies Dievam, ka jūs, saņēmuši no mums Dieva vēstījuma vārdus, esat tos uzņēmuši ne kā cilvēku sacītus vārdus, bet kā vārdus no Dieva, kā tas tiešām ir, un Dievs arī darbojas jūsos, ticīgajos. 14 Jūs, brāļi, esat kļuvuši līdzinieki tām Dieva draudzēm Jēzū Kristū, kas ir Jūdejā, jo jūs no saviem tautiešiem cietāt tāpat kā viņi no jūdiem, 15 kas nogalināja Kungu Jēzu un praviešus un neganti vajāja arī mūs. Viņi nav patīkami Dievam un ir naidīgi visiem cilvēkiem, 16 jo viņi aizliedz mums runāt ar pagāniem un liedz mums tos glābt. Tā viņi dara pilnu savu grēku mēru. Pār viņiem ir jau nākušas Dieva dusmas.
Pāvila vēlēšanās atkal apmeklēt tesalonīkiešus
17 Bet mēs, brāļi, uz īsu brīdi esam kļuvuši bāri bez jums – mēs gan bijām šķirti vaigā , bet ne sirdī – dedzīgi kārojām un visādi pūlējāmies, lai varētu skatīt jūs vaigā. 18 Tādēļ mēs gribējām nākt pie jums – es, Pāvils, ne reizi vien –, bet sātans lika mums šķēršļus. 19 Kurš gan cits, ja ne jūs esat mūsu cerība, prieks un balva, ar ko dižoties mūsu Kunga Jēzus priekšā, kad viņš nāks!? 20 Patiesi, jūs esat mūsu slava un prieks!
1 For yourselves, brethren, know our entrance in unto you, that it was not in vain: 2 But even after that we had suffered before, and were shamefully entreated, as ye know, at Philippi, we were bold in our God to speak unto you the gospel of God with much contention. 3 For our exhortation was not of deceit, nor of uncleanness, nor in guile: 4 But as we were allowed of God to be put in trust with the gospel, even so we speak; not as pleasing men, but God, which trieth our hearts. 5 For neither at any time used we flattering words, as ye know, nor a cloke of covetousness; God is witness: 6 Nor of men sought we glory, neither of you, nor yet of others, when we might have been burdensome, as the apostles of Christ. 7 But we were gentle among you, even as a nurse cherisheth her children: 8 So being affectionately desirous of you, we were willing to have imparted unto you, not the gospel of God only, but also our own souls, because ye were dear unto us. 9 For ye remember, brethren, our labour and travail: for labouring night and day, because we would not be chargeable unto any of you, we preached unto you the gospel of God. 10 Ye are witnesses, and God also , how holily and justly and unblameably we behaved ourselves among you that believe: 11 As ye know how we exhorted and comforted and charged every one of you, as a father doth his children, 12 That ye would walk worthy of God, who hath called you unto his kingdom and glory.
13 For this cause also thank we God without ceasing, because, when ye received the word of God which ye heard of us, ye received it not as the word of men, but as it is in truth, the word of God, which effectually worketh also in you that believe. 14 For ye, brethren, became followers of the churches of God which in Judaea are in Christ Jesus: for ye also have suffered like things of your own countrymen, even as they have of the Jews: 15 Who both killed the Lord Jesus, and their own prophets, and have persecuted us; and they please not God, and are contrary to all men: 16 Forbidding us to speak to the Gentiles that they might be saved, to fill up their sins alway: for the wrath is come upon them to the uttermost.
17 But we, brethren, being taken from you for a short time in presence, not in heart, endeavoured the more abundantly to see your face with great desire. 18 Wherefore we would have come unto you, even I Paul, once and again; but Satan hindered us. 19 For what is our hope, or joy, or crown of rejoicing? Are not even ye in the presence of our Lord Jesus Christ at his coming? 20 For ye are our glory and joy.