Ptolemaja VI iebrukums; Dēmētrija II uzvara
1 Ēģiptes ķēniņš sapulcināja lielu karaspēku, to bija tik daudz kā jūrmalas smiltis, viņš sagatavoja arī daudzus kuģus, jo bija nolēmis ar viltu savā ziņā iegūt Aleksandra valsti un pievienot to savai valstij. 2 Tā viņš izgāja no Ēģiptes un atnāca uz Sīriju ar miermīlīgām runām. Pilsētu iedzīvotāji viņam atvēra vārtus un iznāca pretī, jo ķēniņš Aleksandrs tā bija pavēlējis viņu sagaidīt, tādēļ ka viņš bija tā sievastēvs. 3 Bet Ptolemajs katrā pilsētā atstāja savu karaspēku. 4 Kad viņš tuvojās Azotai, viņam parādīja nodedzināto Dagona templi un nopostīto Azotu, un tās nopostītās priekšpilsētas, kritušo un sadegušo miesas, kas kaujā bija sadedzināti. Tie bija sakrāvuši tos kaudzē viņa ceļā, 5 un viņi rādīja ķēniņam, ko Jonatāns bija darījis, lai viņu apmelotu; bet ķēniņš klusēja. 6 Tad Jonatāns ar lielu godu iznāca sagaidīt ķēniņu uz Jafu, tie sveicināja viens otru un palika tur pa nakti. 7 Pēc tam Jonatāns devās kopā ar ķēniņu līdz upei, kas tika saukta par Eleuteru, un tad atgriezās Jeruzālemē. 8 Bet ķēniņš Ptolemajs pārņēma savā ziņā piekrastes pilsētas līdz pat piejūras Seleukijai un perināja ļaunus nodomus pret Aleksandru. 9 Viņš nosūtīja pie ķēniņa Dēmētrija vecajus, sacīdams: “Nāc noslēgsim savā starpā līgumu, un es tev došu par sievu savu meitu, kas šobrīd ir pie Aleksandra, un tu valdīsi pār sava tēva valsti. 10 Es nožēloju, ka izdevu savu meitu viņam, jo viņš mēģināja mani nogalināt.” 11 Bet viņš to apmeloja, tādēļ ka pats gribēja iegūt viņa valsti. 12 Un, atņēmis savu meitu Aleksandram, viņš atdeva to Dēmētrijam; tā viņu ienaids kļuva atklāti redzams. 13 Tad Ptolemajs iegāja Antiohijā un uzlika sev galvā Āzijas kroni; tā viņš bija uzlicis sev galvā divus kroņus – Ēģiptes un Āzijas. 14 Bet ķēniņš Aleksandrs tobrīd bija Kilikijā, jo tās vietas iedzīvotāji bija pret viņu sacēlušies. 15 Kad viņš dzirdēja par šiem notikumiem, viņš devās karot ar Ptolemaju. Tas izveda viņam pretī karaspēku un sagaidīja viņu ar stipru roku un piespieda viņu bēgt. 16 Tad Aleksandrs bēga uz Arābiju, lai patvertos tur, bet Ptolemajs tika augstā godā. 17 Un arābs Zabdiēls nocirta Aleksandram galvu un nosūtīja to Ptolemajam. 18 Taču trešajā dienā Ptolemajs nomira, un nocietinātajās pilsētās atstāto karaspēku apkāva pilsētu iedzīvotāji. 19 Tā simt sešdesmit septītajā gadā sāka valdīt Dēmētrijs.
Vienošanās starp Dēmētriju II un Jonatānu
20 Tanīs dienās Jonatāns bija sapulcinājis Jūdejas iedzīvotājus, lai iekarotu Jeruzālemes klints cietoksni, un izgatavoja tam visapkārt daudzas kara ierīces. 21 Tad daži no bauslības atkritušie, kas ienīda savu pašu tautu, devās pie ķēniņa un paziņoja viņam, ka Jonatāns aplencis klints cietoksni. 22 Kad ķēniņš to dzirdēja, viņš sadusmojās un tūdaļ posās ceļā, nāca uz Ptolemaīdu un rakstīja Jonatānam, lai viņš pārtrauktu aplenkumu un pēc iespējas ātrāk nāktu uz Ptolemaīdu, kur viņi varētu satikties uz pārrunām. 23 Jonatāns, to izdzirdējis, pavēlēja turpināt aplenkumu, izvēlējās Israēla vecajos un priesterus un nolēma pakļaut sevi briesmām, 24 viņš ņēma sev līdzi sudrabu un zeltu, tērpus un daudzas citas dāvanas un devās pie ķēniņa uz Ptolemaīdu, un guva vēlību viņa priekšā. 25 Un, lai gan daži no bauslības atkritušie tautieši bija pret viņu sazvērējušies, 26 ķēniņš Jonatānam darīja tāpat, kā pirms viņa bija darījuši citi, un paaugstināja viņu visu savu draugu priekšā. 27 Viņš tam apstiprināja augstā priestera amatu un visus citus pagodinājumus, kas tam bija iepriekš, un iecēla to savu galveno draugu kārtā. 28 Tad Jonatāns lūdza ķēniņu atbrīvot Jūdeju, trīs tai piederošos apgabalus un Samariju no nodevām un piesolīja tam trīs simti talantu. 29 Ķēniņš labprāt pieņēma piedāvājumu un rakstīja Jonatānam vēstuli par visām šīm lietām, un tajā bija sacīts:
30 “Ķēniņš Dēmētrijs sveicina savu brāli Jonatānu un Jūdejas tautu! 31 Šis ir tās vēstules noraksts, ko mēs par jums esam rakstījuši mūsu radiniekam Lastenam: 32 “Ķēniņš Dēmētrijs sveicina tēvu Lastenu! 33 Mēs esam nolēmuši mūsu draugiem jūdiem, kas krietni pildījuši savus pienākumus pret mums, darīt labu, jo tie ir parādījuši savu labprātību pret mums. 34 Mēs apstiprinām, ka Jūdejas zemei un trim apgabaliem – Afairemai, Lidai un Ratamīnai, tāpat arī visām to piederošajām zemēm, kas pievienotas Jūdejai no Samarijas, – turpmāk to ķēniņa nodevu vietā, ko ķēniņš no zemes un augļu koku augļiem iepriekš katru gadu saņēma, būs jāmaksā priesteriem, kas Jeruzālemē pienes upurus. 35 Tāpat arī no šī brīža mēs atbrīvojam viņus no visām citām nodevām, kas mums pienācās no desmitās tiesas, arī no sāls ezeru izmantošanas nodokļa un no valsts nodevām. 36 No šī brīža uz visiem laikiem nekas no tā vairs nevar tikt atcelts. 37 Tad nu tagad parūpējies par to, lai no šīs vēstules tiktu veikts noraksts un lai tas tiktu iedots Jonatānam un tiktu noglabāts zināmā vietā svētajā kalnā.””
Jonatāns palīdz Dēmētrijam
38 Kad ķēniņš Dēmētrijs redzēja, ka visā viņa zemē ir iestājies miers un neviens vairs viņam nepretojas, viņš atlaida visus savus karapulkus, lai katrs atgrieztos savās mājās. Viņš atstāja pie sevis vienīgi svešzemnieku karapulku, ko viņš bija savervējis no cittautiešiem, kas dzīvoja uz salām; šī iemesla dēļ karaspēks, kas bija kalpojis viņa tēviem, sāka viņu ienīst. 39 Tad kāds Trifons, kas iepriekš bija kalpojis Aleksandram, redzēdams, ka viss karaspēks kurn pret Dēmētriju, devās pie arāba Imalkves, kas audzināja Aleksandra dēlu Antiohu. 40 Trifons neatlaidīgi lūdza, ka viņš tam nodotu Antiohu, lai tas varētu kļūt par ķēniņu sava tēva vietā. Viņš arī pastāstīja Imalkvem visu, ko bija darījis Dēmētrijs, un to, ka viņa karaspēks bija sācis viņu ienīst; tā viņš palika tur daudzas dienas. 41 Pa to laiku Jonatāns sūtīja pie ķēniņa Dēmētrija ar lūgumu, lai tas padzītu tos, kas bija nocietinājušies Jeruzālemes klints cietoksnī un citos cietokšņos un karoja pret Israēlu. 42 Tad Dēmētrijs sūtīja Jonatānam šādu ziņu: “Ne to vien es darīšu tavā un tavas tautas labā, bet arī celšu tevi un tavu tautu lielā godā, tiklīdz man būs tāda izdevība, 43 bet tagad tu darīsi pareizi, ja atsūtīsi man vīrus, kas cīnīsies kopā ar mani, jo visi mani karapulki ir no manis atkrituši.” 44 Un Jonatāns nosūtīja ķēniņam uz Antiohiju trīs tūkstošus varen stipru vīru, tie atnāca pie ķēniņa, un ķēniņš nopriecājās par viņu ierašanos. 45 Pilsētā bija sapulcējušies simt divdesmit tūkstoši pilsētnieku, tie gribēja ķēniņu nonāvēt. 46 Tad ķēniņš bēga uz pili, un pilsētnieki ieņēma pilsētas galvenās ielas un sāka kauju. 47 Ķēniņš sauca palīgā jūdus; sākumā tie visi sapulcējās ap viņu vienkopus, bet tad pēkšņi izklīda pa visu pilsētu un nokāva todien līdz pat simt tūkstoš pilsētnieku. 48 Tie aizdedzināja pilsētu un saņēma tajā dienā lielu laupījumu un izglāba ķēniņu. 49 Kad pilsētas iedzīvotāji redzēja, ka jūdi ir uzvarējuši un dara pilsētā visu, ko vien vēlas, viņu dūša sašļuka un viņi sauca uz ķēniņu, lūgdamies: 50 “Sniedz mums roku mieram, un jūdi mitēsies karot pret mums un pilsētu!” 51 Tad tie nometa savus ieročus un slēdza mieru. Un jūdi iemantoja augstu godu ķēniņa un visu viņa valsts iedzīvotāju priekšā un atgriezās Jeruzālemē ar bagātīgu laupījumu. 52 Tā Dēmētrijs sēdās savas valsts tronī, un zeme norima viņa priekšā. 53 Tomēr visi Dēmētrija solījumi Jonatānam bija melīgi, viņš kļuva tam kā svešinieks un neatmaksāja ar labu par to laipnību, ko tas viņam bija parādījis, bet stipri to apspieda.
Dēmētrija un Jonatāna atsvešināšanās
54 Pēc visiem šiem notikumiem atgriezās Trifons un ar viņu kopā Antiohs – vēl pavisam bērns, tas uzlika galvā kroni un sāka valdīt kā ķēniņš. 55 Pie viņa sapulcējās visi karapulki, ko Dēmētrijs bija atlaidis, un tie karoja pret Dēmētriju; tad Dēmētrijs tika sakauts un bēga. 56 Un Trifons ņēma ziloņus un iekaroja Antiohiju. 57 Tad Antiohs jaunākais rakstīja Jonatānam: “Es ieceļu tevi par augsto priesteri un valdītāju pār četriem apgabaliem un uzņemu tevi ķēniņa draugu kārtā.” 58 Viņš tam nosūtīja zeltlietas un galda piederumus, tāpat viņš arī deva tam varu dzert no zelta traukiem, valkāt purpura drēbes un zelta jostu. 59 Viņš iecēla arī Sīmani, Jonatāna brāli, par karavadoni visā zemē no Tīras līdz pat Ēģiptes robežām. 60 Tad Jonatāns devās ceļā un apstaigāja pilsētas viņpus Jardānas. Viņam kā sabiedrotie pievienojās arī visi Sīrijas karapulki; viņš nonāca Aškelonā, un tās iedzīvotāji iznāca viņam pretī, izrādīdami viņam pienācīgu godu. 61 No turienes viņš devās uz Gazu, bet Gazas iedzīvotāji noslēdza viņa priekšā vārtus; un viņš aplenca pilsētu, un karaspēks nodedzināja un aplaupīja tās priekšpilsētas. 62 Tad Gazas iedzīvotāji pierunāja Jonatānu, un viņš ar tiem noslēdza mieru, paņemdams par ķīlniekiem viņu vadoņu dēlus un nosūtīdams tos uz Jeruzālemi. Pēc tam viņš pārstaigāja visu zemi līdz pat Damaskai. 63 Jonatānam kļuva zināms, ka Galilejas Kādēšā ir ieradušies Dēmētrija virsnieki kopā ar lielu karaspēku, lai atstādinātu viņu no amata. 64 Viņš izgāja pret tiem, bet savu brāli Simonu viņš atstāja zemes robežās. 65 Un Simons devās pret Bēt-Cūru, karoja pret to daudzas dienas un iesprostoja tajā tās iedzīvotājus. 66 Tad tie pierunāja Simonu slēgt mieru, un viņš noslēdza ar tiem mieru, izdzina viņus no turienes ārā, ieņēma pilsētu un izvietoja tur karaspēku. 67 Bet Jonatāns ar savu karaspēku izvietojās pie Gennēsaretes ūdeņiem, un rīta agrumā tie nostājās kaujas ierindā Asoras līdzenumā. 68 Un, redzi, klajumā viņus sastapa svešzemnieku karaspēks – tie viņu aizmugurē kalnos ierīkoja slēpni, bet paši devās tiem pretī no priekšpuses. 69 Tad tie, kas bija slēpnī, iznāca ārā un sāka kauju. 70 Un visi, kas bija kopā ar Jonatānu, bēga, un nepalika pie viņa vairs neviena, izņemot Matatiju, Abšāloma dēlu, un Jūdu, Halfija dēlu, kas bija viņa karaspēka virsnieki. 71 Tad Jonatāns pārplēsa savas drēbes, bēra pīšļus sev uz galvas un lūdza Dievu. 72 Pēc tam viņš metās cīņā, satrieca pretinieku, un tie bēga. 73 Kad tie, kas no Jonatāna bija aizbēguši, to redzēja, tie atgriezās pie viņa un kopā ar viņu vajāja pretinieku līdz Kādēšai, kur tiem bija nometne, un izvietojās tur; 74 un tajā dienā no svešzemnieku karaspēka krita līdz pat trīs tūkstoši vīru. Tad Jonatāns devās atpakaļ uz Jeruzālemi.
1 And the king of Egypt gathered together a great host, like the sand that lieth upon the sea shore, and many ships, and went about through deceit to get Alexander’s kingdom, and join it to his own.
2 Whereupon he took his journey into Spain in peaceable manner, so as they of the cities opened unto him, and met him: for king Alexander had commanded them so to do, because he was his brother in law.
3 Now as Ptolemee entered into the cities, he set in every one of them a garrison of soldiers to keep it.
4 And when he came near to Azotus, they shewed him the temple of Dagon that was burnt, and Azotus and the suburbs thereof that were destroyed, and the bodies that were cast abroad and them that he had burnt in the battle; for they had made heaps of them by the way where he should pass.
5 Also they told the king whatsoever Jonathan had done, to the intent he might blame him: but the king held his peace.
6 Then Jonathan met the king with great pomp at Joppa, where they saluted one another, and lodged.
7 Afterward Jonathan, when he had gone with the king to the river called Eleutherus, returned again to Jerusalem.
8 King Ptolemee therefore, having gotten the dominion of the cities by the sea unto Seleucia upon the sea coast, imagined wicked counsels against Alexander.
9 Whereupon he sent ambasadors unto king Demetrius, saying, Come, let us make a league betwixt us, and I will give thee my daughter whom Alexander hath, and thou shalt reign in thy father’s kingdom:
10 For I repent that I gave my daughter unto him, for he sought to slay me.
11 Thus did he slander him, because he was desirous of his kingdom.
12 Wherefore he took his daughter from him, and gave her to Demetrius, and forsook Alexander, so that their hatred was openly known.
13 Then Ptolemee entered into Antioch, where he set two crowns upon his head, the crown of Asia, and of Egypt.
14 In the mean season was king Alexander in Cilicia, because those that dwelt in those parts had revolted from him.
15 But when Alexander heard of this, he came to war against him: whereupon king Ptolemee brought forth his host, and met him with a mighty power, and put him to flight.
16 So Alexander fled into Arabia there to be defended; but king Ptolemee was exalted:
17 For Zabdiel the Arabian took off Alexander’s head, and sent it unto Ptolemee.
18 King Ptolemee also died the third day after, and they that were in the strong holds were slain one of another.
19 By this means Demetrius reigned in the hundred threescore and seventh year.
20 At the same time Jonathan gathered together them that were in Judea to take the tower that was in Jerusalem: and he made many engines of war against it.
21 Then came ungodly persons, who hated their own people, went unto the king, and told him that Jonathan besieged the tower,
22 Whereof when he heard, he was angry, and immediately removing, he came to Ptolemais, and wrote unto Jonathan, that he should not lay siege to the tower, but come and speak with him at Ptolemais in great haste.
23 Nevertheless Jonathan, when he heard this, commanded to besiege it still: and he chose certain of the elders of Israel and the priests, and put himself in peril;
24 And took silver and gold, and raiment, and divers presents besides, and went to Ptolemais unto the king, where he found favour in his sight.
25 And though certain ungodly men of the people had made complaints against him,
26 Yet the king entreated him as his predecessors had done before, and promoted him in the sight of all his friends,
27 And confirmed him in the high priesthood, and in all the honours that he had before, and gave him preeminence among his chief friends.
28 Then Jonathan desired the king, that he would make Judea free from tribute, as also the three governments, with the country of Samaria; and he promised him three hundred talents.
29 So the king consented, and wrote letters unto Jonathan of all these things after this manner:
30 King Demetrius unto his brother Jonathan, and unto the nation of the Jews, sendeth greeting:
31 We send you here a copy of the letter which we did write unto our cousin Lasthenes concerning you, that ye might see it.
32 King Demetrius unto his father Lasthenes sendeth greeting:
33 We are determined to do good to the people of the Jews, who are our friends, and keep covenants with us, because of their good will toward us.
34 Wherefore we have ratified unto them the borders of Judea, with the three governments of Apherema and Lydda and Ramathem, that are added unto Judea from the country of Samaria, and all things appertaining unto them, for all such as do sacrifice in Jerusalem, instead of the payments which the king received of them yearly aforetime out of the fruits of the earth and of trees.
35 And as for other things that belong unto us, of the tithes and customs pertaining unto us, as also the saltpits, and the crown taxes, which are due unto us, we discharge them of them all for their relief.
36 And nothing hereof shall be revoked from this time forth for ever.
37 Now therefore see that thou make a copy of these things, and let it be delivered unto Jonathan, and set upon the holy mount in a conspicuous place.
38 After this, when king Demetrius saw that the land was quiet before him, and that no resistance was made against him, he sent away all his forces, every one to his own place, except certain bands of strangers, whom he had gathered from the isles of the heathen: wherefore all the forces of his fathers hated him.
39 Moreover there was one Tryphon, that had been of Alexander’s part afore, who, seeing that all the host murmured against Demetrius, went to Simalcue the Arabian that brought up Antiochus the young son of Alexander,
40 And lay sore upon him to deliver him this young Antiochus, that he might reign in his father’s stead: he told him therefore all that Demetrius had done, and how his men of war were at enmity with him, and there he remained a long season.
41 In the mean time Jonathan sent unto king Demetrius, that he would cast those of the tower out of Jerusalem, and those also in the fortresses: for they fought against Israel.
42 So Demetrius sent unto Jonathan, saying, I will not only do this for thee and thy people, but I will greatly honour thee and thy nation, if opportunity serve.
43 Now therefore thou shalt do well, if thou send me men to help me; for all my forces are gone from me.
44 Upon this Jonathan sent him three thousand strong men unto Antioch: and when they came to the king, the king was very glad of their coming.
45 Howbeit they that were of the city gathered themselves together into the midst of the city, to the number of an hundred and twenty thousand men, and would have slain the king.
46 Wherefore the king fled into the court, but they of the city kept the passages of the city, and began to fight.
47 Then the king called to the Jews for help, who came unto him all at once, and dispersing themselves through the city slew that day in the city to the number of an hundred thousand.
48 Also they set fire on the city, and gat many spoils that day, and delivered the king.
49 So when they of the city saw that the Jews had got the city as they would, their courage was abated: wherefore they made supplication to the king, and cried, saying,
50 Grant us peace, and let the Jews cease from assaulting us and the city.
51 With that they cast away their weapons, and made peace; and the Jews were honoured in the sight of the king, and in the sight of all that were in his realm; and they returned to Jerusalem, having great spoils.
52 So king Demetrius sat on the throne of his kingdom, and the land was quiet before him.
53 Nevertheless he dissembled in all that ever he spake, and estranged himself from Jonathan, neither rewarded he him according to the benefits which he had received of him, but troubled him very sore.
54 After this returned Tryphon, and with him the young child Antiochus, who reigned, and was crowned.
55 Then there gathered unto him all the men of war, whom Demetrius had put away, and they fought against Demetrius, who turned his back and fled.
56 Moreover Tryphon took the elephants, and won Antioch.
57 At that time young Antiochus wrote unto Jonathan, saying, I confirm thee in the high priesthood, and appoint thee ruler over the four governments, and to be one of the king’s friends.
58 Upon this he sent him golden vessels to be served in, and gave him leave to drink in gold, and to be clothed in purple, and to wear a golden buckle.
59 His brother Simon also he made captain from the place called The ladder of Tyrus unto the borders of Egypt.
60 Then Jonathan went forth, and passed through the cities beyond the water, and all the forces of Syria gathered themselves unto him for to help him: and when he came to Ascalon, they of the city met him honourably.
61 From whence he went to Gaza, but they of Gaza shut him out; wherefore he laid siege unto it, and burned the suburbs thereof with fire, and spoiled them.
62 Afterward, when they of Gaza made supplication unto Jonathan, he made peace with them, and took the sons of their chief men for hostages, and sent them to Jerusalem, and passed through the country unto Damascus.
63 Now when Jonathan heard that Demetrius’ princes were come to Cades, which is in Galilee, with a great power, purposing to remove him out of the country,
64 He went to meet them, and left Simon his brother in the country.
65 Then Simon encamped against Bethsura and fought against it a long season, and shut it up:
66 But they desired to have peace with him, which he granted them, and then put them out from thence, and took the city, and set a garrison in it.
67 As for Jonathan and his host, they pitched at the water of Gennesar, from whence betimes in the morning they gat them to the plain of Nasor.
68 And, behold, the host of strangers met them in the plain, who, having laid men in ambush for him in the mountains, came themselves over against him.
69 So when they that lay in ambush rose out of their places and joined battle, all that were of Jonathan’s side fled;
70 Insomuch as there was not one of them left, except Mattathias the son of Absalom, and Judas the son of Calphi, the captains of the host.
71 Then Jonathan rent his clothes, and cast earth upon his head, and prayed.
72 Afterwards turning again to battle, he put them to flight, and so they ran away.
73 Now when his own men that were fled saw this, they turned again unto him, and with him pursued them to Cades, even unto their own tents, and there they camped.
74 So there were slain of the heathen that day about three thousand men: but Jonathan returned to Jerusalem.
